man ļoti nepatīk, kad ārzemju ceļojumos pēkšņi piesitas kādi latvieši, ar galveno attaisnojumu sarunas uzsākšanai: ō, citi latvieši! gah, nu un? lieciet mani mierā, es te atbraucu atpūsties, nevis iepazīties.

šovakar gan bija drusku citādi, no sākuma izjutu niknumu un gribēju pateikt kaut ko vāji slēpti indīgu, bet tad izrādījās, ka meitene te ir praksē, 9 mēnešus nav bijusi mājās, noilgojusies pēc Latvijas kā ēst, un viņai te nemaz pārāk ļoti nepatīk. bet, manuprāt, saruna tāpat bija par ilgu. un mammas "uz tikšanos Latvijā!" tik ļoti kā facepalm!.

man gan vēl negribas braukt mājās. bet pietrūkst mājdzīvnieku. šodien ar brāli stāvējām ilgi uz ielas pie viesu nama un glaudījām kaķi, kurš murrāja dīvaini, pa vidu murrājieniem izdodot tādas kā baložu skaņas.