pēdējo divu dienu laikā esmu bijusi divu dažādu augstskolu - LU un LKA - izlaidumos. secinājumi - kultūras akdēmijā tomēr labāk saprot, kā organizēt pasākumus, jo nebija jāklausās gaudulīgas skumju dziesmas; taču tehnoloģiskajā noformējumā LU akadēmiju sit pušu, jo tur vismaz dzirdēju visas runas, pat ja tās nebija īsti klausīšanās vērtas, bet LKA brīžiem nevarēju saprast pat, vai vispār kāds runā vai iestājusies klusuma pauze. vispār, jo vairāk domāju par izlaidumiem, jo nejēdzīgāka visa tā padarīšana man liekas. es it kā saprotu to, ka vajag publiski to papīru iedot, jo tad var izjust lielu lepnumu un tamlīdzīgi, bet tiem nabaga skatītājiem taču ir garlaicīgi, kad sauc vienu pēc otra desmitiem svešinieku, kamēr tiek līdz aktuālaja(-ie)m izlaidenim. bet laikam jau neko labāku arī nevar izdomāt, jo ja visiem dotu reizē vai kaut kā tā, tad izpaliktu tā piepūstā pāva maršēšana visu acu priekšā, klausoties, kā nosauc tavu vārdu. ai, un tagad šis viss izklausās kaut kā nepareizi nīgri, kā tas sākotnēji nemaz nebija domāts.
piešņauktā salvete | nošķaudīties