protams, atkal kā laižos miegā, tā parādās kaut kādi uzplaiksnījumi no pēdējā laika, atkal jākaunās, piemēram, par to, ka, tā kā es tik bieži, kad sanāk ar kādu dejot ne-nesaskaroties, tad uzņemos tādu kā vadošo pozīciju, ko lielākoties normāli uzņemtos vīrietis, jo tās parasti ir meitenes, un man taču vienalga, daru tā, lai viņām ērtāk, tad situācijā, kad sanāk, ka es beidzot varētu būt pilntiesīga meitene, jūtos apmulsusi un izdaru kaut ko debīlu, piemēram, nolieku roku kaut kur nepareizi, tad saprotu un samulstu, (vispār šis ir tik interesanti un sasaucas ar mosu un ķermeņa tehnikām, cik grūti ir pārslēgties uz kaut ko neierastāku, visa tā neveiklība kā rādītājs, kas athādina, ka kaut kas ir citādi), tas viss paiet ātri, bet miegot ciet šādiem sīkumiem noteikti pie manis jāatgriežas un jāvelkas ilgi, un jāatgādina mana neveiklība. tad, protams, paveras asociāciju virknes, kuras miegojoties vienmēr ir spilgtākas nekā skaidrā nomodā, un jādomā par visādām reizēm, kad sanāk būt neveiklai, kad es mulsumā sastingstu un nespēju neko jēdzīgu pateikt cilvēkiem, kam man gribētos viskautko teikt un jautāt, nesen lasīju kaut kādu īsu rakstiņu par to, ka mulst vispār it kā esot labi, jo citi cilvēki, redzot mulsumu, nez kāpēc kļūstot labvēlīgāki, bet es kaut kā par šo nebūtu tik parliecināta, cilvēki parasti vienkārši aiziet prom, vai arī es aizeju prom. ak, kāpēc gan nevarētu kā kārlis skalbe visiem satiekoties bez konteksta vai pamatojuma jautāt tādas lietas kā, "un ko tu pēdējā laikā esi pārdomājis?", un arī saņemt garas, eksplicītas un aizraujošas atbildes
labi, viss, pietiek, miegs.
bet vispār, tomēr - kāpēc pirms miega nevarētu atgriezties kaut kādas lieliskās sajūtas, nu tur, vējš matos un saule mugurā, smaidīgie vecāki, kas ēd manis pagatavotos sushi, kurus pavisam netīšām esmu ietrāpījusi gatavot tieši viņu kāzu gadadienas priekšvakarā, kāpēc ausīs nevarētu riņķot mammas ķiķināšana, minot kaut kādus sīkumiņus no tā laika, kāpēc es nevarētu domāt par to, kā pati smejos, smejos, smejos par brāļa jokiem, kāpēc apziņa, pamazām atkāpjoties, nevarētu atstāt virspusē izbīdītas murrājošu kaķu ainas, kāpēc jāuzbāžas ar neatrisinātajām lietām, kāpēc es iemiegot tik bieži jūtos nokaunējusies vai vainīga, nevis vienkārši apmierināta, kā lielākoties nomodā esot
labi, viss, pietiek, miegs.
bet vispār, tomēr - kāpēc pirms miega nevarētu atgriezties kaut kādas lieliskās sajūtas, nu tur, vējš matos un saule mugurā, smaidīgie vecāki, kas ēd manis pagatavotos sushi, kurus pavisam netīšām esmu ietrāpījusi gatavot tieši viņu kāzu gadadienas priekšvakarā, kāpēc ausīs nevarētu riņķot mammas ķiķināšana, minot kaut kādus sīkumiņus no tā laika, kāpēc es nevarētu domāt par to, kā pati smejos, smejos, smejos par brāļa jokiem, kāpēc apziņa, pamazām atkāpjoties, nevarētu atstāt virspusē izbīdītas murrājošu kaķu ainas, kāpēc jāuzbāžas ar neatrisinātajām lietām, kāpēc es iemiegot tik bieži jūtos nokaunējusies vai vainīga, nevis vienkārši apmierināta, kā lielākoties nomodā esot
piešņauktā salvete | nošķaudīties