kad es vidusskolas laikā gāju uz baseinu, man vienmēr bija tāda savāda sajūta garderobēs. no sākuma es šausmīgi kautrējos. bet tad parādījās brīnišķīgas, puslīdz nopietnas romantiskas attiecības, un es pamazām sāku justies mazliet labāk par būšanu kailai un izģērbšanos/apģērbšanos citu cilvēku klātbūtnē. un tad es pārstāju iet uz baseinu. tagad, kopš esmu to atsākusi, es izjūtu tik krasu kontrastu ar to kādreizējo sevi. kaila staigāju apkārt pa garderobi kā karaliene, tas ir vienīgais, kā es to varu nosaukt. speciāli eju paspoguļoties, jo mājās nav neviena spoguļa, kurā sevi varu redzēt pilnā augumā. un tam nav pilnīgi nekāda sakara ar to, cik skaista vai neglīta es justos, jo tai vidusskolas laikā bija daudz vieglāk ticēt kādai objektīvai skaistuma un pievilcības iespējamībai - galu galā, bija kaut kāda regulāra, relevanta eksternāla atzinība, kuras tagad diez ko nav. šķiet, es vienkārši esmu izaugusi un iejutusies. man patīk, ka tā ir.