ai, vispār nezinu, kāpēc es turpinu iedomāties, ka, ja es izlikšu visur informāciju un vēl tos, kam tā nav pieejama, speciāli uzaicināšu atsevišķi, cilvēki patiešām atnāks paklausīties. es jau saprotu, ka tas nevienu neinteresē. bet visvairāk mani apbēdina cilvēki kā mana māsīca, kas man praktiski katru reizi, kad satiekamies, jautā kaut ko par ansambli, bet, kad uzaicinu, nenāk. ai, kāda starpība, tāpat jau rudenī aizbraukšu prom un tad jau nebūs uz ko aicināt un vispār. bet tagad ir bēdīgi.