atguvu mazlietiņ daždesmitus gb mūzikas no nestrādājošā datōra (paldies brālim, kas aizdeva ārējo cietni), ložņāju pa mapītēm, pilnīgi kaut kāda milzīga nostaļģija, kā es klausījos to, kā šito; kā tad, kad pirmoreiz dzirdēju rindiņas "It's always 3am in your world/So I'm drinking this as if I hadn't slept" un patiešām bija nakts, un man bija pilna māja ar stāvošiem pulksteņiem, kas visi rāda pulkstens trīs, pilnīgi šermuļi pārskrēja pār kauliem, un tad palika tik silti un jauki un nenormāli smieklīgi

And you held me like I was a shadow
But completely without any mystery
And you compared me to a shadow
Which in itself is some kind of victory

But it's far too vague to be meaningful

ai, jādara kā vonnegūts iesaka, jāatzīmē, es jūtos tik ļoti jauki un labi tagad patiesībā, tā laimīg-īgi. man pietiek ar mazumiņu.

un man tik ļoti patīk, ka lietas mainās, tas visbiežāk notiek tik nemanāmi, viss transformējas no viena stūra lēnām, lēnītiņām, līdz kamēr vienu dienu paskaties atpakaļ un saproti, ka visu laiku taču ir notikusi kaut kāda attīstība, mēs tomēr lielā mērā dzīvojam retrospektīvi, bet es domāju, tas tikai tāpēc, ka no tuvuma lietas ir ļoti grūti pamanīt reizēm. tas ir kā ar gleznām, kuras izskatās pat ļoti atšķirīgi dažkārt, ja paskatās no dažādiem attālumiem. kad es biju ļoti maza, kādi septiņi, astoņi gadi, un mēs ar vecākiem gājām uz muzejiem, jo tā ir lieliska lieta, ko darīt, plus, toreiz vēl daudz kas tajos bija par brīvu, un tas bija svarīgi. un toreiz es nekādi nevarēju saprast, kāpēc vecāki skatās uz bildēm no otras zāles malas, iet tuvāk, tālāk, atgriežas pie viena un tā paša attēla. bet tagad ir tik brīnišķīgi to darīt pašai, gan muzejos, gan skatoties uz savu dzīvi. es esmu sajūsmā par tik daudzām lietām, cilvēka smadzeņu kapacitāti visu ko atcerēties un apstrādāt, man ir tik interesanti, man ir prieks, ka es esmu piedzimusi, un prieks, ka es kādreiz nomiršu, tas arī noteikti būs interesanti.