vēl man reizēm ir bēdīgi, ka neviens mani nesauc nekādos nicknames. nu, tādos īpašos, tikai manējos - ja visus sauc par zvēriņiem vai mincīšiem un mani arī, tas neskaitās.
izņemot māti, kura mani sauc par zīli/zīlīti, daudz biežāk nekā par Leldi, tiktāl, ka ir bijis tāds incidents ekōveikalā, kad pārdevēja komentē, kāds skaists vārds, un tas ir mazliet neveikli, jo tas nav mans vārds. lai gan mamma ir teikusi, ka, ja es piedzimtu tagad, tad varbūt mani tā arī nosauktu.

also, šodien bija ļoti, ļoti tāda diena, kā senajos laikos, kad varēja
un

un kad es uzzīmēju savu jūzerpikču

tur pat ir stāsts. astoņkājis iemīlējās kokā, jo koka saknes viņam atgādināja paša taustekļus. bet es šaubos, vai tur bija kāds happily ever after. tiktāl es tad nedomāju. droši vien reālā pasaciņā būtu tāds supergruesome stāsta nobeigums, kur astoņkājis no ūdens trūkuma izkalta, kļuva neglīts un beigās arī miris un smirdīgs, un pārvērtās par kompostu uz koka saknēm, un tas tad izauga liels un stiprs, un pat neatcerējās dīvaino notikumu savā jaunībā, haha. ai, patiesībā man tas pat nešķiet smieklīgi, izklausās kaut kā nepareizi.
un tagad domājot par astoņkājiem, atcerējos, ka bija taču tāda skaista sērija vienai no cartoonnetwork multenēm, iespējams, par bailīgo sunīti courage, kur bija kkāds milzīgu space-octopus pāris un viņiem tur bija some sexytime in space, bet vienmēr var gadīties, ka to es esmu vienkārši izdomājusi.