šovakar edgars man jautāja, vai esmu garlaikota, lai tādā gadījumā piedāvātu man izlasīt kaut kādu viņa garadarbu, un es pēkšņi sapratu, ka man principā nemēdz būt garlaicīgi, kad esmu viena mājās. vai nu man ir kaut kas, ko darīt skolai, vai es lasu kādu grāmatu, vai skatos filmu, vai gatavoju ēst, vai, biežāk, guļu, man nemēdz būt garlaicīgi. pēdējā reize, kad man bija garlaicīgi, un pirms tās iepriekšējo es vispār neatceros, bija, kad bija jāskatās pēc kārtas visi tie neskaitāmie youtube videō baibas ballītē, un nebija īsti ne runāšanās, ne dejošanas, tikai blenšana uz sienu dažādas mūzikas pavadījumā. un, iespējams, man tas šķita garlaicīgi tieši tādēļ, ka es cerēju uz kaut kādām sarunām, jo, lai nu ko, bet runāties pašam ar sevi ir diezgan sarežģīti un ne visai rewarding, un tāpēc ballītes runāšanai ir izcili piemērotas, turpretī skatīties youtube videō vai dejot es taču varu arī pati ar sevi, un justies pienācīgi izklaidēta, kā jau parasti. hmm. te varētu būt netieši ietverts tāds nelāgs secinājums - lai izvairītos no garlaicības, jāizvairās no citiem cilvēkiem, bet tā jau nav gluži patiesība. conditions apply, heheh.