man vienmēr ir bijusi patīkami maiga āda (nešaubos, ka tāda tā ir lielākajai daļai cilvēku),
jo sevišķi augšstilbiem, vienīgi elkoņi man nenormāli sausi un līdz ar to, ja patiešām baigi nekrēmoju, raupji

tāpēc man patīk pašai sev pieskarties, absentmindedly slidināt plaukstas sev pār pleciem vai kājām

labi, ka es nedzīvoju kopā ar svešiem cilvēkiem (nu, kā tad, kad kopā īrē dzīvesvietas utml), jo tas no malas droši vien varētu šķist kaut kā nepiedienīgi vai vismaz dīvaini, kad es, piemēram, aizdomājusies pie brokastu galda glāstu sev rokas vai kaklu