sen šitā nav bijis, ka deguns asiņo tā, ka aiz pārpratuma iešņaucu salvetē tādu šļācienu, ka uzreiz visam cauri izsūcas (aiz pārpratuma tādējādi, ka šņaucu, jo liekas, ka vajag, bet izrādās, to sajūtu izraisījušas asintiņas)
bet tā forši un nostaļģiski vispār, atgādina, kā viļņā kaut kādā tur pakalnā kāpu ar ansambli, un kamēr viso priecājas par putniņiem un dabu, es tik mainu salveti pēc salvetes, mēģinot saglabāt pieklājīga cilvēka paskatu un nenoķeskāties ar nekontrolējamajām asinīm; vai kā Liepājas kaut kādu kopmītņu vannasistabā stāvēju padsmit minūtes, tecinādama asinis izlietnē, kamēr atnāca ināra, iebāza man degunā milzīgu vates kluci un noguldīja vienā no nakšņošanastelpas gultām, kurā es zvilnēju ar atgāztu galvu, kamēr tika pārrunāta nākamās dienas uzstāšanās;
bet nav kā agrāk, tagad pat, kamēr te pierakstu, tikmēr jau jūtu, kā pamazām pāriet

šodien arī dažas lieliskas lietas, piemēram, atklāju, ka stockmann var nopirkt wakame jūraszāles uz svaru! iepirku gandrīz puskilo par 4ls, tagad pāris dienas varēšu dzīvot laimīgi. atceros, cik forši iepriekš likās, kad varēja viņas rimi dabūt par diviem latiem un kapeikām tādā sīciņā burciņā, kur bija kādi maksimums 150 grami (uzmanību - es varu kļūdīties ar daudzumu, man laikam ir slikts acumērs (lai gan, cepot visādas lietas, ļoti labi iztieku tieši ar acumēru/glāžmēru), bet nu pēc tā šodien nopirktā izskatījās, ka tais rimiburciņās bija labi ja ceturtā daļa no tā, ko iepirku), tad viņas no piedāvājuma pazuda - pieņemu, ka nebija īpaši liels pieprasījums, jo cik gan daudz ir cilvēku, kas gatavi tērēt divīti, par ko var iepirkt pārtiku veselai nedēļai, lai nopirktu tādu mazu iepakojumu kaut kā koši zaļa un dīvaina. es ļoti bēdājos, kad pazuda, tāpēc tagad esmu tādā liegā ekstāzē, domājot par to, cik viegli tagad būs iegūt daudz jūraszāļu. kā es viņas tagad ēdīšu brokastīs. pats labākais, ka viņās ir daudz joda, kas nozīmē, ka mans tizlais vairogdziedzeris priecāsies.