zinkā, ir tur, protams, visādas klišejiņas mazliet arī (nu, piemēram, divi džeki, kas pretendē uz protagonistes sirdi un roku), bet kopumā man likās tā gana svaigi, un tāda spēcīga drāma (ne kā teātris, bet kā visādas šausmas, heh), bet nu, ko tad priecīgu par apspiestību un karu var uzrakstīt. man jau patika. un forši, ka kvalitāte nemazinājās ar katru nākamo grāmatu kā, piemēram, pūķtetovējuma meitenei (bet tas arī tikai mans subjektīvais viedoklis, dažien jau varbūt patīk, kad no interesanta detektīva nez kā izhibridizējas kaut kādas spiegu sazvērestības mistērija)

man atkal pūķmeitene patika līdz galam, bet bada spēļu trešā grāmatā nedaudz tā kā biju vīlusies; bet anyways, they're good :)

kas izraisīja šo vilšanos?
spriežot pēc internetiem, tas tāds diezgan populārs viedoklis, ka trešā nav tik satriecoša, bet es, godīgi sakot, sava maratona ietvaros nespēju pieslieties šim viedoklim, likās, normāli viss savilkts kopā, loģiski un depresīvi, haha

es tik labi vairs neatceros, lasīju sen, bet man šķiet, ka man likās, ka raksturi tādi pusratā palikuši, pirmās divas grāmatas iespārda ar to, cik reāli viss ir un varoņu rīcībai nav jāmeklē pamatojums. trešā klibo un tāpēc likās par īsu, lai gan garuma ziņā bija ok.