es zinu, ka patiesībā visdrīzāk manai persōnībai vispiemērotākā profesija būtu ~ sociālais darbinieks. bet es arī zinu, ka nebūtu spējīga samierināties ar zemu atalgojumu, kāds Latvijā pārsvarā tomēr šajā profesijā laikam dominē, izņemot, ja atrastu partneri, kas pelna tikpat labi kā mans tēvs, kurš šobrīd principā mani uztur, un to jau man nekas nevar garantēt. es laikam vienkārši esmu pārāk lepna, lai spētu samierināties, ka, strādājot šai profesijā, pastāv paliels risks saņemt 200-300 ls ar maģistra līmeņa augstāko izglītību. es to negribu, jo tādu algu var dabūt arī strādājot par kaut kādu smalka veikala kasieri, kas neprasa ne uz pusi tik lielu kvalifikāciju un emocionālā spēka resursus. ja tā nebūtu, es nešaubītos ne mirkli, ko darīt ar savu dzīvi ilgtermiņā, kad būšu dabūjusi antropolōģijas maģistru vispārējai intelektuālai kompetencei.