man patīk vārdnīcas. kad es biju maza un lasīju kaut kādus tekstus angliski un īsti nesapratu kādu vārdu, man bija tāda "meh, whatever, as long as i get the gist of the text as a whole, why bother" attieksme (protams, ne tieši šādos vārdos formulēta :D), bet tad, kad es lasīju CwM, es sāku pierakstīt tos vārdus, kurus īsti nesapratu - daļēji tāpēc, ka tur, iespējams, bija vairāk tādu more sophisticated izteikumu, nekā lielā daļā lietu, ko biju lasījusi iepriekš, bet daļēji (un varbūt daudz vairāk) arī tāpēc, ka es angļu valodas olimpiādē biju vinnējusi pirmo vārdnīcu, kas piederēja man un vienīgi man, un pirmo skaidrojošo vārdnīcu manā redzeslokā (jo līdz tam bija sanācis darboties tikai ar angļu-latviešu vai latviešu-angļu vārdnīcu, lai gan pēc tam izrādījās, ka kaut kur mājās dziļi apslēpta vienā no miljõns grāmatplauktiem arī iepriekš bija bijusi paveca oxford learner's dictionary vai kaut kāda tāda, ko neviens nekad nelietoja, jo tētis ir frančuvalodas cilvēks, un mamma - vācu). nu lūk, un tad es lasīšanas pārtraukumos vai kad uz lapiņas beidzās vieta, šķirstīju vārdnīcu, meklēju skaidrojumus un pierakstīju uz lapiņas to galarezultātā izfigurēto latvisko versiju. vēl pēc kāda laika es skolā sastapos ar kaut kādu supermilzīgu latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcu, kurā uzgāju brīnišķīgus latviešu vārdus, piemēram, tīpulis (mazs mākonis) vai sauļup (self-explanatory, i'd think ^^ ). tagad es dažreiz vienkārši šķirstu vārdnīcas, apskatoties nozīmes arī vārdiem, kurus es it kā zinu - jo vienmēr var atrasties kāda forša paralēlā nozīme vai kā nu to sauc. šķirstīt vārdnīcu ir viena no visforšākajām nodarbēm vispār.