viena no manas dzīves lielākajām kļūdām ir, ka es laicīgi nesavācu no laukiem ~1914.gadā izdoto svešvārdu vārdnīcu, kurā bija skaidrotas tādas lietas kā "elefants" - "liels dzīvnieks ar garu smeceri". tā bija brīnišķīgākā no vārdnīcām, ko jebkad esmu turējusi rokās, bet tā kā tajā laikā es biju pagalam jauna, naiva nezināju, kāda traģēdija mani gaida, un ka arī šādās lietās jāklausa instinktiem, atstāju grāmatu plauktā, kur paņēmu, lai gan nagi niezēja pievākt. nu, lūk, neilgi pēc tam mājā ievācās mans brālēns, visu izvandīja un pārvietoja. es pēc tam, kad viņi no lauku mājas diezgan drīz izvācās, metōdiski izcilāju pilnīgi visus grāmatplauktus un kaudzes, un pat bēniņus, to vārdnīcu meklējot, un viss šis kvests man parādīja īsteno putekļalerģijas dabu, acis aizpampa, bija grūti paelpot, visas iekšas niezēja, un efekti saglabājās vēl ilgi pēc pašiem meklējumiem, bet tas viss būtu atmaksājies, ja tikai grāmata būtu atradusies. protams, ka neatradās. es raudāju.