Atkal aizmigu brāļa gultā, lai gan biju domājusi tikai paņemt no vecāku mājām savus jaunos ziemas zābakus. Tos nopirkt bija pārsteidzoši vienkārši, es atmetu gandrīz jebkādas prasības par estētisko elementu, vienīgais, no kā neatteicos, bija prasība, lai būtu īsi, jo garie "ziemas" zābaki dzeltenu kerzu formā man jau ir, un lai iekšā būtu pūkaini, lai varu spītīgi turpināt nevilkt zeķes. Nu, un tagad man ir melni (! neatceros pēdējo reizi vispār, kad man ir bijuši melni zābaki) zābaki ar kaut kādu tur goriōtex (yeah, pirmā asociācija ar balzaka goriō tēvu) vai kā nu to sauc, kādēļ tie nesaslaps, kas purnos izskatā atgādina galošas, un man tas patīk. Un, protams, vēl kaut kāda tonna apavu kopšanas līdzekļu tieši šito zābaku materiālam, un man kauns, ka es tos noteikti nelietošu tik regulāri, kā vajadzētu, jo man vispār riebjas visa šī ņemšanās ap lietām, man nepatīk gludināt drēbes un smērēt apavus ar visādiem krēmiem, es labāk izķemmēju kaķi. Vienīgais, ko es esmu ar mieru labprātīgi darīt, ir vienu reizi gadā rudens zābakus appūst ar kaut kādu tur mikro, err, molekulu albatrosu aerosolu, kas tos padara (teorētiski) nesaslapināmus un nesašmulējamus, lai gan man liekas, ka tas nemaz tik labi tā nestrādā.
piešņauktā salvete | nošķaudīties