es nezinu, vai tā ir kaut kāda smadzeņu patolōģija vai kas, bet man samērā bieži pavisam negaidīti ir tā, ka es vienkārši eju pa ielu, dažreiz klausos mūziku, citreiz ne, un pēkšņi es sajūtu, cik skaisti viss ir, cik patiesībā lieliski ir būt tieši man, tieši šajā brīdī, cik pasaule ir brīnišķīgi aizraujoša, un man gribas smaidīt, diezgan bieži pat raudāt no tā, cik ļoti es to apzinos. vairākkārt tā ir gadījies stockmann tunelī, bet arī neskaitāmās citās vietās.

un es tam ticu arī tad, kad tā nejūtos, varbūt tāpēc es tik bieži izklausos sajūsmināta (paļaujos uz to, ka šis jūsu izteiktais viedoklis joprojām ir spēkā).