es jūtos lepna. es izdomāju, kā salabot pazudušo internetu, es pati izdomāju, ka, ja parastais "restartē datōra wireless adapteri, izmantojot podziņu uz klaviatūras" nestrādā, tad var uz 10sec izraut power vadu rūterim, un tas nostrādāja! es gan nezinu, ko darītu, ja tas nestrādātu, un problēma tātad būtu ar to modēmlietu, tas būtu dramatiski, tad man būtu jāzvana lattelecom un jābūt kārtējam idiot customer.

in other news, šodien bija baigi slikti, visu dienu, pardon my french, pisos ar to burdjē, rezultāts - trīs normāli padarīti darbi un viens ļoti, ļoti sūdīgs, bet labāk tā, nekā nekā. bet tad es aizgāju uz etnogrāfiskā kinō lekciju (tas ir viens no kursiem, ko neņemu, jo man jau ir pārtērēti kredītpunkti), un tur rādīja to pašu filmu, ko vakar antropolōģisko filmu vakarā, uz kuru netiku burdjē dedlaina dēļ, un es to noskatījos, un tas mani mazliet uzmundrināja, tad piezvanīja rita, kas mani jau iepriecināja, tad es pa ceļam uz mēģinājumu iegāju veikalā un sev par 1,50ls nopirku džemperi ar sniegpārsliņām, ko vilkšu mugurā uz to ziemas pasākumu, un mēģinājumā es jau ierados tāda tiešām moderately priecīga. tad vēl braucu mājās ar 40to, kā rezultātā sanāca iet gar vecāku māju mājās, un iegāju ciemos, paņurdēju par savu es-tagad-domāju-par-savu-nākotni noskaņojumu, mamma gan spītīgi mēģināja man iestāstīt, ka tas, ko es gribu darīt, var būt tikai un vienīgi psihoterapija, bet vēlāk es par to parunāju ar tēti, un man šķiet, neilgi pēc pusnakts viņš saprata, heh.
tikai skaidrs ir tas, ka nevienam no mums nav zināmi pareizie jēdzieni un tā. bet tas ir forši, man patīk tā sajūta, ka tētis tiešām tic tam, ka es varu tās lietas, kuras man tā kā gribētos, par ko es tā kā mazliet sapņoju, ka es tās tiešām varu, lai arī viņš nekad nesaka to tieši tādos vārdos, kurpretī ar mammu man bieži liekas, ka tas tāds teātris, kad viņa it kā mani slavē vai kaut ko tādu, es nevaru pārstāt justies tā, it kā viņa izspēlētu kaut kādu lomu un nemaz pati tam īsti neticētu, bet es zinu(vai ceru), ka tā noteikti ir vienkārši mana deformētā uztvere un fakts, ka tagad jau viņa ir ļoti citādāka, nekā kādreiz, nekā tajā laikā, no kura man ir izveidojies tas pamatpriekšstats "mana mamma"; ko var darīt, kad smadzenes pamazām pārvēršas rētaudos, nevar sagaidīt, ka cilvēks reaģēs tāpat kā pirms tas bija uzņēmis kaut kādus nosacītus apgriezienus. bet visādā ziņā, viss ir gandrīz labi. rīt atkal atpakaļ vāveres ritenī.