nujā, es atceros, man ir sliktas atmiņas no vienīgās reizes, kad es sākumskolā aizgāju pie skolas psihologa, un viņa vispār neko neteica, tikai visu laiku kā tāds stulbs papagailis teica - un kā tu domā, ko vajadzētu darīt? un es teicu - ja es zinātu, ko vajag darīt, es to darītu, nevis nāktu uz šejieni [bitch!], bet tas neko nemainīja, un man liekas, ka šitāda attieksme ir vnk debīla, jo sevišķi ar bērniem.

es gribētu vnk darīt tā, ka cilvēki man stāsta kas nu viņiem traucē, un tad mēs izrunājam visas tās miljõns iespējas, kuras tur var saskatīt, un es varu kaut kā reassurot to cilvēku, ka viņam viss sanāks un ka viņš ir labs un spējīgs, un tad viņš aiziet mājās un (protams, ne obligāti uzreiz, bet) ir spējīgs tikt galā ar savu, nez, dusmu uz kaimiņu vai nesapratni par nākotni un nespēju izvēlēties darbu, kur pieteiktes, smth, tādas praktiskas lietas, nevis bērnības traumas, baigās dvēseles dzīles un apzināta manis intervention viņu rīcībās un domās.

jo man ir lielas aizdomas, ka par padomnieku kkādā valsts institūcijā, kur es varētu mēģināt ietekmēt uz labo pusi kaut kādas sapistas policies, mani neviens negribēs (jo tētis teica, ka tas patiesībā lielākoties ir par pazīšanos), un tikai veikt tīri pētniecību man patiesībā negribas, es gribu, lai no manas dzīves ir kaut kāds kaut cik jūtams labums normāliem cilvēkiem, ne tikai akadēmiķiem un man pašai.