viena no manām bērnības skaistākajām atmiņām ir, kā brīvdienās jau vēlā rītā, kas normāliem cilvēkiem droši vien klasificējas kā pusdienlaiks, modās tētis. viņš parasti staipījās vēl pirms celšanās no gultas, no zemsegas izstiepa rokas pāri galvai un taisīja tādu skaļu žāvņurdienu, ko ar vārdiem grūti aprakstīt, kas man laikam visu mūžu saistīties ar tādu brīvības piesātinātu labsajūtu. kad es biju maza, es neticēju, ka es kādreiz varēšu līdzīgi, bet, voila, jau sen kā es varu, un dažreiz to arī daru, un tas man liek justies sasodīti labi, jo šī veida skaņas vienmēr simbolizēs prieka pilnu 'rītu'.

viens no maniem sapņiem ir, ka kādreiz būs tāds rīts, kad es pamodīšos, zināšu, ka nekas nav jādara, šitā izstaipīšos un noņurdēšos, un kaut kur blakus vēl kāda persõna pamodīsies, sasmaidīsies un darīs to pašu. un tad mēs cepsim pankūkas un ēdīsim saldējumu ar pankūkām (nevis pankūkas ar saldējumu) un slinkosim.
un varbūt dziedāsim dziesmiņas no vinnija pūka pasaku kasetes, haha, nu, tādas kā 'ja lācis būtu bite, un bite būtu es, tad nerīkotu stropu pie pašas galotnes. neviens pa zariem nerāptos pēc saldā medus nācis, jo medus lejā stāvētu, ja bite būtu lācis!'.