man šķiet, ka laikmetīgais cirks, kad ir pāra vai trupas izrāde ar akrobātiku, atstāj uz mani tik satricinošu iespaidu ne tikai to episko ķermenisko spēju un robežu vētīšanas dēļ, bet arī tādēļ, ka tas bieži vien tik lielā mērā ir par uzticēšanos - uzticēšanos sev, bet, vēl jo vairāk, uzticēšanos kādam citam. uzticēšanos, ka noķers, atbalstīs, pildīs vienošanos; uzticēšanos, no kuras bieži vien var būt atkarīga pat tava dzīvība, kamēr man ir grūti vai neiespējami uzticēties daudz vienkāršākās lietās. es to skatos un nespēju noticēt, ka tas ir iespējams, tik ļoti uzticēties.

kā tas ir iespējams?