pasts atsūtīja sms ar piedāvājumu pienākušu sūtījumu pārvirzīt. es nolēmu - spīd saulīte, iziešu te dienas vidū līdz pasta nodaļai. taču, kad kā parasti pusceļā atvēru aplikāciju, lai pieteiktos rindā, ieraudzīju, ka pirms manis rindā esot 30 cilvēki, šausmās griezos riņķī un metos pildīt pārvirzīšanas pieteikumu. savadīju visādus kodus, sūtījuma numuru, izvēlējos pakomātu, un tad pasts mani informēja, ka šim sūtījumam pārvirzīšana nav pieejama. nu,neko, pieteicos rindā un griezos vēlreiz riņķī, nav jau liela bēda, tikai žēl, ka viņiem nav izdevies izveidot tādu sistēmu, kurā piedāvājumus pārvirzīt sūta tikai tiem, kuriem to reāli piedāvā nevis, acīmredzot, visiem. dīvaini arī, kāpēc tad nevar pārvirzīt, tagad taču visu parakstīšanu tāpat veicot paši pasta darbinieki, un es nekad neesmu pasūtījusi neko tik lielu, ka tas neietilptu pakomātā, un esmu diezgan pārliecināta, ka neviens cits man arī neko gigantisku pastā nav nosūtījis. cerams. :D
UPD: pēc 45 min rindā trāpīju uz tādu pasta darbinieci, kas izskatījās nogurusi, nelaimīga un, ļoti iespējams,nevesela, sēdēja ar masku zem deguna, klepoja, un izņēma man no rokām telefonu, lai apskatītos sūtījuma numuru - tas notika tik ātri, ka es pat šokā nepaspēju noreaģēt un novērst. tāpat nāca vēlreiz atpakaļ sūtījumu neatradusi, bet tad jau es biju gudrāka un uzrakstīju uz kaut kādas lapiņas, ko viņai iedot, kā noteikti uz priekšdienām izdarīšu jau savlaicīgi, ja nevarēs jebkādus sūtījumus pārvirzīt uz pakomātu. mana galvenā sajūta šai kontekstā ir skumjas, jo acīmredzami taču kaut kādu iemeslu dēļ darbiniecei tātad joprojām (par spīti visam!) nav iespējas normāli paņemt slimības lapu un mājās veseļoties,neapdraudot sevi un citus. cik nelāgi.
UPD: pēc 45 min rindā trāpīju uz tādu pasta darbinieci, kas izskatījās nogurusi, nelaimīga un, ļoti iespējams,nevesela, sēdēja ar masku zem deguna, klepoja, un izņēma man no rokām telefonu, lai apskatītos sūtījuma numuru - tas notika tik ātri, ka es pat šokā nepaspēju noreaģēt un novērst. tāpat nāca vēlreiz atpakaļ sūtījumu neatradusi, bet tad jau es biju gudrāka un uzrakstīju uz kaut kādas lapiņas, ko viņai iedot, kā noteikti uz priekšdienām izdarīšu jau savlaicīgi, ja nevarēs jebkādus sūtījumus pārvirzīt uz pakomātu. mana galvenā sajūta šai kontekstā ir skumjas, jo acīmredzami taču kaut kādu iemeslu dēļ darbiniecei tātad joprojām (par spīti visam!) nav iespējas normāli paņemt slimības lapu un mājās veseļoties,neapdraudot sevi un citus. cik nelāgi.
piešņauktā salvete | nošķaudīties