atradu veidu, kā sevi iepriecināt. atceraties, kad es pirms kāda laika braucu uz Latgales laukiem un atgriezos ar stāstiem? nu lūk.

pirmais: pēteris

es biju dzirdējusi, ka mans onkulis alkohōliķis, kuru sauca pēteris, savulaik ir bijis diezgan izskatīgs puisis, bet kura māte gan savu dēlu (ja tam nepiemīt kādas fiziskas deformācijas) neuzskata par izskatīgu? nu lūk, atbraucot uz laukiem, mani gaidīja liels pārsteigums. tad, kad es ieraudzīju šo, man vienkārši atkārās žoklis.

nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka viņš izsatās pēc kinōzvaigznes. nu, to laiku kinōzvaigznes, protams. un tas vēl nav viss. man gan nav uzskatāma parauga, bet viņam bija arī glītākais roksraksts no visiem, ko pazīstu, un tāds viņam tas bija jau arī tad, kad viņš skaitījās jau totāli nodzēries. un viņam bija diezgan laba lauksaimnieciskā izglītība, un viņš uz žurnālu "dārzs un drava" vāciņiem pierakstīja nozīmīgākos vai interesantākos rakstus, kas tajā atrodami, un atbilstošo lapaspusi.

patiesībā jau viņš vienmēr nemaz nebija alkohōliķis - pirms iestāties armijā un arī pēc atgriešanās no tās pēteris bija viens no tiem, ko pēc lauku kritērijiem uzskatītu par pilnīgi atturībnieku, jo šņabi viņš nelietoja vispār. un alu arī tikai pa jāņiem vai kādiem citiem svētkiem. parasti puiši, kad atgriezās no armijas, jau bija 'iemācīti' šņabjot, pat tad, ja iepriekš bija bijuši tādi labie puikas: pēteris bija pasācis tikai smēķēt, un arī to pēc kāda laika atmeta. leģenda ir tāda, ka problēmas pamazām sākās tad, kad viņš sāka strādāt par mērnieku, jo darba pienākumos tradicionāli ietilpa arī pēcdarba iedzeršana, kurā parasti figurēja arī šņabis. tāda vismaz ir oficiālā versija. man, protams, liekas, ka tās varētu būt arī atrunas un ka patiesībā tur varbūt ir kāda slepena mistērija. redziet, pēteris nekad neapprecējās. pat netaisījās. (un bērnu arī viņam, cik zināms, nav)
nevar būt, ka tajos laikos puse vietējo un arī nevietējo meiteņu nebūtu samīlējušās šitādā vīrietī, kurš priekš lauku dzīves sanāk vienkārši perfekts - ar atbilstošu izglītību, ar māju (jo vecākais dēls), ar daiļiem vaibstiem... es nevaru izlemt, kura iespēja man šķiet ticamāka - kāda skuķene salauza viņam sirdi un viņš uz mūžīgiem laikiem atmeta ar roku visam sieviešu dzimumam un izlēma salaulāties ar alkohōlu, lai par to nedomātu, vai arī viņam sievietes nemaz neinteresēja.


otrais: vaclavs

tagad es zinu, ka par vaclavu saucās mans vectētiņš, nevis pētera tēvs. vai es rakstīju, kā viņš nomira? nu lūk. viņš bija iedzīvojies sirds problēmās, jo kūpināja papirōsus kā īsts skurstenis, un ārsts ieteica, pirmkārt, atmest smēķēšanu, otrkārt, nedarīt darbus, kas kaut kādā veidā īpaši piepūlē sirdi, nu, piemēram, tādus, kur rokas ilgstoši jātur paceltas. viens no šiem darbiem bija, es nezinu, kā to sauc, bet, kad zirgu iesien saitē un liek viņam skriet pa apli, tādējādi to, umm, apmācot? nu, es neesmu īpaši proficient zirgu jautājumos, es tikai zinu, ka tā dara.
es zināju, ka Lakauskos (Latgales lauku mājās) arī bija pašiem savs zirgs, bet man likās, ka tas vienkārši tāpēc, ka tajos laikos jau laukos gandrīz visiem bija zirgs, jo bez tā nevarēja iztikt. tas, ko es nezināju, bija, ka mans vectēvs bija bijis arī kolhōza vecākais zirgkopis, un zirgus mīlējis tikai drusku mazāk par savu sievu un bērniem. varbūt pat vairāk par papirōsiem! tad, kad es laukos atradu šo bildi, es no sākumā to atliku malā kā nerelevantu. tad izrādījās, ka tas ir mans vectētiņš.

tētis man pastāstīja, ka mans vectētiņš savulaik armijā esot dienējis jātnieku daļā. izcils jātnieks. un tāpēc arī pēc tam visa tā zirgkopība.
nujā, bet es nepastāstīju, kā viņš nomira - viņš nomira uz lauka, dancinot to zirgu, jo spītīgi atteicās klausīt ārsta ieteikumiem - viņš vienkārši bez tā nemācēja iztikt. arī pīpēšanu viņš neatmeta - babiņa gan mēģināja viņu pierunāt, un viņš arī centās, bet tomēr vakaros kādā brīdī nozuda aiz šķūnīša aiz kura tad sāka kūpēt dūmi. vectētiņš centās, un babiņa izlikās, ka šos vakaru izgājienus nepamana. abi mēģināja viens otru pasaudzēt. kad mans vectētiņš nomira, manam tētim bija vienpadsmit gadu.



trešais: jānis un jūlija

man nav neviena attēla, lai ilustrētu šo stāstu, bet man tas šķita ļoti interesants. jānis bija mans neīstais vectēvs, babiņas pirmais vīrs, onkuļa pētera tētis. jānis čikuts. kapos esot, tētis ar voldemāronkuli pastāstīja, ka viņš esot bijis adoptēts, tas ir, viņu uzaudzinājis viņa onkulis, jo paša vecāki bija miruši. un stāsts par to, kā tie vecāki nomira, ir miglā tīts un neviens nemaz to detaļās nezina, jo jānis nevienam neesot par to īsti stāstījis. varbūt babiņa zināja, varbūt ne, bet, katrā ziņā, tālāk nav pastāstījusi. zināms (pilnīgi drošticami) tikai, lūk, kas: jāņa māte (kuru laikam sauca jūlija) esot bijusi ļoti, ļoti, ļoti skaista. un pastāv divas versijas, kā tas atsaucas uz viņas un vīra nāvi: viena - ka kāds esot bijis ļoti bēdīgs par to, ka viņa apprecējusi to, kuru apprecējusi, nevis bēdīgo, un tāpēc bēdīgais palīdzējis viņas vīram nokrist no jumta. pēc neilga laika aiz skumjām nomirusi (atcerieties, viņi visi ir katoļi, un pašnāvība ir grēks) arī jūlija. otra versija - ka jūlija esot, teiksim tā, izturējusies pārlieku laipni pret kādu, kas nav bijis viņas vīrs, un tas, savukārt, nepaticis vīram, kurš konfrontējis sāncensi un jūliju, un procesa laikā jūlija kaput, un pavisam neilgu laiku vēlāk viņai seko arī vīrs. vai nu no sāncenša rokas vai kā - tas arī vēl ir diskutējams jautājums. vienvārdsakot, liela drāma. toties jāni pēc tam audzināja viņa onkulis, nezinu, iespējams, ka viņiem ģimenē pašiem bērnu nebija, varbūt bija, to es nepajautāju, bet onkulis viņu esot mīlējis tik ļoti, ka kādu laiku jānis dzīvojis ar pasi, kurā rakstīts, ka viņu sauc jāņuks - jo tieši tā viņu uzrunāja tēvs un nosauca tā arī tad, kad tika prasīts vārds dokumentiem. bijis sarunāts arī, ka viņu apbedīs kopā ar audžuvecākiem, bet tā nenotika. tāpēc arī es uzzināju šo stāstu, jo mans onkulis voldemārs domāja, ka jānis patiešām ir apbedīts ar audžuvecākiem, bet mans tētis uzstāja, ka tie ir viņa ģenētiskie vecāki, tāpēc jāiet sakopt arī tās kopiņas, kurās ir tie, kas viņu uzaudzināja.

ceturtais: aivars

es jau zināju stāstus par tēta jaunības dienu darbu sibīrijā, kā arī skolas gaitām maskavā, bet tagad es to arī ieraudzīju, un secināju, ka mums ar tēti profilā ir ļoti līdzīgi vaibsti, tikai tas, kas man manī nepatīk, pārsvarā ir tieši tas, kas rada līdzības - vienīgi viņam tas izskatās labi.


vēl man liekas, ka mans tētis jaunībā bija vispār diezgan ļoti smukā fiziskajā formā



heh, ļoti gari. bet tagad sekos punkts uz i. iespējams, mana pēdējo vairāku gadu vismīļākā bilde.


manuprāt, šī bilde izskatās kā kādas pretrasisma mūzikas grupas publicitātes fotō. patiesībā tas ir tikai mans tētis ar saviem istabiņas biedriem, vienkārša studijas bilde piemiņai. vidū augšā - mans tētis. pa kreisi - puisis no kolumbijas, eli kasteljanoss-ruiss , kurš vēlāk nodzērās un tika atskaitīts no universitātes. pa labi - puisis no kotdivuāras, gabriels kaku agō, bet vidū apakšā - peruānis huans luijs kauana titō, kurš pēc otrā kursa pameta maskavas universitāti, turpināja mācības vācijā, apprecējās ar Latvijas krievieti un tagad strādā firmā siemens - tētis viņu pēc universitātes beigšanas vēl pāris reižu esot saticis, pēdējoreiz nemaz ne tik ļoti sen.

tā lūk. laukos var atrast visādus dārgumus, stāstus un stāstu ilustrācijas.