atpedāļoju mājās no ķengaraga tikpat ātri kā no centra, lai gan ceļu biju tikai aši ielūkojusi gūgles kartē un nebiju īpaši pārliecināta, ka es saprotu, kā tam realitātē sekot. dīvainā kārtā man izdevās ceļot pa pareizajām ielām,un brīdī, kad es sapratu, ka patiešām braucu pa to ceļu, kuru uzlūkoju kartē, neizbēgami galvā sāka skanēt i'm on the right track, baby, i was born this way

godīgi sakot, šis vakars kopumā bija izcils visu apstākļu ziņā, vispirmāmkārtām jau alsviķu brauciens bija patīkams fōns, otrkārt, dzejoļu pasākums - brīnišķīgs un tad, ō, un tad.
man žēl, ka es nebiju uz spēļu vakaru, bet ja man būtu jāizvēlas vēlreiz, neatkarīgi no tā, cik daudz reižu, es katru reizi izvēlētos braukt ciemos pie Ronalda. negadās bieži būt sabiedrībā, kur ar cilvēkiem, pie tam, galvenokārt svešiem, komunicēt ir tik viegli un baudāmi. bet ir jau arī iemesls, visiem mums tur ir vismaz viena kopīga kaislība. (or so i think.) tas gan ir mazliet dīvaini, casually sarunāties ar ļaudīm, kuri raksta brīnišķīgus, izcilus darbus, es jutos kā sprīdītis, es jutos laimīga. jā, varbūt man patiešām maz vajag, bet paēst suši kopā ar talantīgiem cilvēkiem ir lieta, ko es labprāt darītu biežāk. diemžēl gan es nevaru vienkārši teikt - hei, negribat ballīti pie manis? tas būtu forši, ja tā varētu.
bet nu es varu gaidīt vēl kādu gadiņu, līdz apstākļi atkal sakritīs tā, ka gadīsies atkal nonākt literātu ballītē.