jāatzīst, ka šodiena bija īpaša.
šodien es uzzināju, ka preses konference, kurai es cītīgi kopā ar Anitu esmu gatavojusi prezentāciju, notiks trešdien, kad es jau būšu lidmašīnā. šodien es uzzināju, ka šo prezentāciju tik un tā varēšu ievietot savā cv kā akdēmisku publikāciju. un šodien autōbusā es gandrīz nomiru man palika diezgan ļoti mazliet briesmīgi slikti. katrā ziņā, tā bija interesanta pieredze, un lai dievs svētī to meiteni, kas pajautāja, vai viss kārtībā un nodrošināja sēdvietu, un to veco tanti, kas man iebaroja validōlu, pieņemu, ka tas ir tas, kāpēc man tagad ir tikai dulla galva un stīvs kakls, nevis, teiksim, milzīga gaping open wound no ietriekšanās ar galvu savā divritenī, krītot tam virsū kādā pagriezienā.
vienīgais, kam es šo pieredzi varu kaut kādā ļoti mazā mērā pielīdzināt, ir tā reize, kad, nododot asinis, man sāka rādīties mirgojošas gaismiņas un skaņas kļuva mildly muffed - tikai tas bija ļoti jautri un patīkami, kurpretī autōbusā es izbaudīju daudzveidīgas sajūtas vienlaicīgi - man bija reāli nelabi un reiba galva, īsti labi nevarēju paelpot un visas iekšas likās sažņaugtas mazā, ciešā, akmeņveidīgā kamolā, tāpēc elsoju ar sekliem, īsiem elpas vilcieniem kā kaut kāds debīls mirstošs noskrējies suns, acis miglojās tik ļoti, ka es barely spēju saskatīt tieši blakusesošo cilvēku sejas, un skaņas bija deformētas ļoti interesantā veidā - it kā es būtu zem ūdens, neko nevar īsti dzirdēt un saprast, izņemot dažas skaņas, kas spilgti izceļas uz pārējo fōna un ir skaidri un precīzi sadzirdamas, piemēram, autōbusa gumijas vidusdaļas savienojumu čīkstēšana un sieviešu sintētisko svārku čabēšana. no sākuma nebija tik traki un man likās, ka tas ir vnk kkāds motion sickness un gribas vemt, bet tad parādījās minētie dzirdes efekti, es iedzēru ūdeni ar cerību, ka tas palīdzēs, bet nekas labs nenotika. galu galā es apsēdos uz sava riteņa bagāžnieka bet tāpat jutos nestabilāk, nekā lēkājot uz vienas kājas pa skolas vingrošanas baļķi, izrādījās arī, ka esmu uzsēdusies uz ūdens pudeles un ūdens izlijis pa grīdu, kā rezultātā pienāca vispirms meitene (lai gan neesmu pārleicināta, cik precīzi es atceros notikumu secību un pašus notikumus, jo nevarētu teikt, ka biju diez ko apziņpilna) pēc tam tā vecā sieviete un iebaroja man to tableti. atceros, ka tad es diezgan ilgi tupēju uz grīdas, jo tur bija stabilāk, un ar kaut kādiem pussakarīgiem teikumiem (lai gan man labpatiktos domāt, ka it was awful charming, haha) un nevaldāmiem, bet ļoti lēniem un nekoordinētiem žestiem centos sazināties ar meiteni, skaidrojot, ka man nav ne jausmas, kas šis ir, ka tā nekad nav bijis un pēc tam - ka pamazām jau paliek labāk.


galu galā stūmos ar riteni uz prezentācijas gatavošanu pt3, mazliet papinkšķēju, kā jau trauslai jaunai sievietei piedien, par laimi, neviens to nefiksēja, paziņoju par šo starpgadījumu ģimenei un ķēros pie darba. četras stundas taisījām prezentāciju, ļoti smuki un labi sanāca, ar action buttons pat!

mamma uzreiz izvirzīja absurdu pieņēmumu, ka man ir problēmas ar asinsriti. es gan uzskatu, ka briesmīgā un neilgā miegā nogulētas ne vairāk kā 2h, brokastu iztrūkums un riteņošana ir bijusi unikāla kombinācija, kas izraisīja šo vienreizējo notikumu, kurš nekad neatkārtosies, jo, bļeģ, es neesmu trausla un vārga, lai kā arī dažreiz negribētos, kaut par mani kāds arī tā padomātu un gribētu parūpēties, es neesmu trausla un vārga un negribu tāda būt. es uzskatu, ka vienkārši biju nogulējusi kādu asinsvadu vai nervu, un tā kā sataisījos uz skolu ~10min laikā un tad knaši riteņojos, tad fiziskā slodze strauji pastiprināja asinsriti, kā rezultātā nogulētais asinsvads vienā brīdī pēkšņi tika pārlieku piepludināts ar asinīm, tās kkur piegādājot pēkšņi un negaidīti, tā teikt, a rush of blood to the head. and that's all there is.

bet nu jāatzīst, ka bija interesanti. lai gan atkārtot šito es negribētu. tieši tāpat kā ar pases nozagšanu UK.
vienkārši interesanti.