trolejbusa pieturā satiku mazu otrklasnieci, un uzzināju, ka viņai mājās ir paipala un papagaiļi, kuri nedēj olas, ka viņai patīk suņi un ka viņa domā, ka varētu drīz pārvērsties par suni, jo viņai esot tik laba oža un dzirde kā sunim, uzzināju visu par to, kā viņas klasei iet ar slidošanu un kā skolotāja liek tiem, kuri negrib ārā skraidīt, apskriet 20 apļus ap egli, uzzināju par to, ka viņai kādreiz ir bijusi auklīte, kas dzīvo mājā netālu no pieturas, bet tagad vairs ne, jo reiz esot viņu aizvedusi uz baznīcu aukstā dienā, un meitene esot saslimusi. un šī ex-auklīte esot pastniece, nedaudz parunājām arī par to, kā strādā pasts (kur pastnieki ņem visas tās vēstules) un kāpēc uz vēstulēm jāraksta adrese.

īstenībā bija tā, ka man bija drusku bail, vai tas bērns nav apmaldījies, jo viņa stāvēja ielas malā un ļoti izmisīgi māja, brīžiem skatoties apkārt, domāju iet un prasīt, vai nevajag palīdzēt, bet tad viņa pati atnāca uz pieturu, es uzsmaidīju un viņa man jautāja, kad nāks trolejbuss. es pretī noskaidroju, vai otrā galā viņu kāds sagaidīs (nē) vai viņa zina, kā aiziet (jā) vai viņa iepriekš ir gājusi (jā, jau no otrās klases sākuma), tā kā izskatījās priecīga un mierīga, un sarēķināju, ka tad droši vien ir vairāk par 7 gadiem (lai gan izskatījās baigi maziņa), tad baigi vairs neiespringu, tikai teicu, ja nu pēkšņi viņai liekas, ka pārāk tumšs vai bailīgi, lai saka, varu arī pavadīt.

beigās sanāca tāds win-win, jo šitā bērnu burbuļojošā enerģija, stāstot par lietām, kas viņiem patīk un interesē, ir lipīga, un es arī sajutos priecīgāk, kas varētu būt noderīgi eksāmenam.

protams, drusku domāju arī par to, ka es taču viņai galīgi svešs cilvēks, labi, es esmu forša un bez ļauniem nolūkiem, bet tā atvērtība un gatavība mesties klāstīt visu ko teorētiski var zināmos kontekstos būt drusku bīstama (es speciāli nejautāju tādas aizdomīgas lietas kā kurā skolā viņa mācās vai kur dzīvo, lai gan uzzināju, ka brauc mājās, lai vecāki neparautu sirdstrieku aiz bažām, ka esmu potenciāls bērnu nolaupītājs, kad/ja bērns šo tikšanos atstāstīs). tai pat laikā - ja man būtu jāizvēlas, kāda būtu es (vai mans bērns), es laikam dotu priekšroku šādai priecīgai un drošai sajūtai par pasauli, nevis bailēm no visa un visiem. un paļautos, ka cilvēki lielākoties ir normāli, un jākļūst uzmanīgam tikai tad, ja parādās kaut kādi reāli sarkanie karogi (interese par lietām, kuras nevienam svešam nebūtu jāzina, mēģinājumi uz kaut ko pierunāt, kaut kur iet, centieni pieskarties)