dienas gaitā ik pa brīdim atceros šonakts sapni, kur pamodos bērnības guļamistabā, divstāvu gultas pirmajā stāvā pati savu asiņu peļķē, jo kāds bija ļoti neveikli un ne līdz galam ar ne visai asu nazi pārgriezis man rīkli; atceros to žļurkstošo sajūtu un kā pirksti ķepa iekšā uzplēstās ādas krokās, kad taustīju un mēģināju saprast, vai ir pavisam pušu un tūliņ noasiņošu līdz nāvei, nevarēju arī saprast, kā tas varēja notikt, kāpēc es nepamodos uzbrukuma laikā

neomulīgi. un sevišķi stulbi, ka man tomēr visu laiku nāk miegs, nāk miegs, nāk miegs, bet nav tā, ka man ļoti gribētos visu laiku šādas iedvesmojošas pieredzes.