dienas gaitā ik pa brīdim atceros šonakts sapni, kur pamodos bērnības guļamistabā, divstāvu gultas pirmajā stāvā pati savu asiņu peļķē, jo kāds bija ļoti neveikli un ne līdz galam ar ne visai asu nazi pārgriezis man rīkli; atceros to žļurkstošo sajūtu un kā pirksti ķepa iekšā uzplēstās ādas krokās, kad taustīju un mēģināju saprast, vai ir pavisam pušu un tūliņ noasiņošu līdz nāvei, nevarēju arī saprast, kā tas varēja notikt, kāpēc es nepamodos uzbrukuma laikā
neomulīgi. un sevišķi stulbi, ka man tomēr visu laiku nāk miegs, nāk miegs, nāk miegs, bet nav tā, ka man ļoti gribētos visu laiku šādas iedvesmojošas pieredzes.
taustiņi zied kā pelējums - Post a comment
let it always be known that i was who i am
cukursēne (saccharomyces) wrote on December 4th, 2018 at 02:29 pm
noskaņojums