Man vēl piedevām šķiet, ka empātiskiem cilvēkiem, kuriem pašiem no sevis patīk, ka viss ir labi, "man nav grūti", līdzūtīgiem un sevi upurējošiem, ir īpaši psiholoģiski smagi. Jo, nu, esam dāsni pasaulei, panākam pretī, lai visiem viss ir labi (noskujamies un ieliekam implantus), taču pasaule nepanāk pretī un pa lielam tai ir pofig (jo pasaule ir abstrakts koncepts) un tad kkā grūši kļūst.

Vēl piedevām lv sadomazohistiskā lv kultūr un sociālā vide ieaudzina būt empātiskam - spēt lasīt citus mikro līmenī un laicīgi piemēroties, lai nedabūtukāvienu vai dabūtu uzslavu.. Tāds izdzīvošanas režīms, kas frustrē, kad autoritatīvais references objekts zūd.