Ļoti palīdz laika pavadīšana ar bodypositive pohujistēm. Nevis tādās personām, kurām tā ir poza, princips un cīņa, bet gan ar personām (būtu forši aba dzimuma, bet sākumā pietiek arī ar lēdijām), kuras vnk tā jau dzīvo. Jo tad rodas sajūta, ka tas ir iespējams un drosmes kārtiņa aug biezāka. Beigu beigās tā jau ir drosmes/patstāvības kārtiņa - kļūšana par pieaugušo (vēlmes izpatikt vecākiem (sabiedrībai) atmešana, kas varētu šķist biedējoša, jo, nu, we are the world, bet pārsteidzošais moments ir, ka mēs turpināsim būt the world, arī, kad nabassaite būs pārrauta).