kādreiz, kad es būšu ļoti bagāta (maz ticams, bet nu, sapņot ja nevienam nav liegts) man būs māja ar lielu pagrabu, kurā būs garš baseins.

esmu secinājusi, ka peldot es vairs nespēju dusmoties, un arī bēdāties ne, jau pēc pirmā apļa viss pakāpeniski, bet diezgan ātri atkāpjas, mans prāts ir tīrs un skaidrs, es ne par ko nedomāju, es klausos savu elpu un ūdens guldzēšanu, reizēm, ja blakus celiņos notiek ūdens aerobika, mūzikas ritmisko dunēšanu, ko laiku pa laikam pārtrauc spalgi treneres izsaucieni, es jūtu ūdens pretestību, savu kustību ritmu, kurš pēc kāda laika, nedaudz nogurstot, kļūst lēnāks, tad atkal ātrāks, jo vienmēr nolemju par labu "beigu uzrāvienam", jūtu spiedienu krūtīs un vaigos, spēcīgi izpūšot elpu, reizēm jūtu, kā pamazām sāk sūrstēt acis, redzu izplūdušu gaismu un varavīkšņainas līnijas ap lampām, ja izlemju papeldēt uz muguras, nekas nav steidzams, nekas nav svarīgāks par šo brīdi un mani tajā. es vienkārši peldu.