man patīk mana dzīve

un es jūtos pārliecināta, ka tad, ja es gribēšu tajā kaut ko mainīt, es to spēšu izdarīt. es regulāri pārdomāju to, vai mani joprojām apmierina un iepriecina lietas, ko daru - attiecības, darbs, hobiji -, pārdomāju, vai man kaut kā nepietrūkst vai nav par daudz, meklēju un atrodu veidus, kā nodrošināt līdzsvaru. jā, es, protams, neizbēgami mēdzu bēdāties vai dusmoties, vai saskarties ar problēmām, bet es esmu laimīga. un es ticu, ka vispār varētu tāda būt arī tad, ja notiktu kādas pēkšņas un nepatīkamas pārmaiņas. jo man būšana laimīgai nav par kaut kādām ekstendētām ekstātiskām pieredzēm vai nepārtrauktu, viendabīgi absolūti pozitīvu eksistenci, kas konstanti brīva no uztraukumiem un bailēm, bet gan par pakāpeniski pieaugošu fundamentālu iekšēju mieru un līdzsvaru, rīcībspēju, saskaņu ar savām vērtībām un izaugsmi. un man tas viss ir, un es par to esmu pateicīga visumam, dažādiem cilvēkiem, kas mani ir visādos veidos atbalstījuši un atbalsta, un pati sev. tā nav nejaušība vai nepelnīta veiksme.