es nekad neesmu bijis liels Pink fans - lai gan noteikti arī neteiktu, ka man viņas mūzika nepatīk, vienkārši līdz šim nevienā brīdī pārāk apzināti neesmu tai pievērsusies. taču, protams, vienmēr ir licies forši, ka viņai ir savs, izteiksmīgs un skaidrs tēls, kurš, turklāt, atšķirībā no daudziem citiem "eksotiskajiem" mūziķiem, man nav atstājis iespaidu, ka ir mākslīgi uzspēlēts. plus, nav pilnīgi nenozīmīgi, ka viņa ir viens no retajiem publiski redzamajiem cilvēkiem, kuru ķermeņos es attāli spēju saskatīt kādu līdzību ar savējo - ja neskaita krūšu izmēru, ķermeņa forma ir ļoti līdzīga: spēcīgas kājas, rokas un pleci, nav izteiksmīga vidukļa, pat esot izcilā fiziskajā formā. un tad es noskatījos viņas šobrīd plašu popularitāti ieguvušo runu, saņemot MTV VMA balvu, un secināju, ka būs varbūt jāpaklausās laikam vairāk tā mūzika, jo viņas reakcija uz meitas self-image sāpi ir atbalstoša, konstruktīva, iedvesmojoša un empowering:

role models

vairāk tādu vecāku. man ļoti būtu noderējusi tik prātīga mamma, bet diemžēl viņai pašai (šķiet, vienmēr) ir bijis grūti ar savu ķermeni. un, ja es kādreiz būšu kādam mamma, es gribu, lai spētu dot līdzīgu vēstījumu - bet, lai kā arī galu galā nebūtu, skaidrs, ka ir jāatrod tas "cits" sevī, kuram ir problēmas saskatīt mana veida skaistumu, un jāpalīdz tam mainīties.