Apraudājos klausoties.

Bet vispār es aizdomājos par vienu lietu - viņa saka "when people make fun of me..." Kad es mēģināju mātei stāstīt par to, ka skolā par mani visu laiku smejas, es pamazām sapratu, ka viņa vienkārši nezina, kā tas ir -, jo viņai pašai skolā bija lieliskas atzīmes, viss sanāca un padevās, tajā pašā laikā bija arī pietiekami daudz draugu -, un bija skaidrs, ka viņa vienkārši nezina, kā ir tad, kad tu esi tas nūģis, kam nonstop dara pāri, un viņai likās, ka vienkārši vajag uzvesties tā, lai tu citiem patīc (kaut arī man nebija ne jausmas, kā tas strādā, jo es it kā apzināti nedarīju neko tādu, lai citiem izraisītu nepatiku pret sevi un motivētu viņus, piemēram, mani raut aiz matiem vai mest manas mantas miskastē). Un skaidrs, ka tas ir par empātju un to, cik tavs bērns tev vispār ir svarīgs utt., bet tie aspekti: a) man ir līdzīga pieredze/ja nav, es mēģinu saprast, kā/kāpēc ir, ja ir tāda pieredze; b) ja man ir tāda pieredze, es pats mēģinu tikt ar to/tās sekām galā savā dzīvē - ir nenormāli svarīgi, ja šie punkti iztrūkst, es domāju, ka šādā un līdzīgās situācijās sakarīgi atbalstīt savu bērnu īsti nav iespējams.