šonakt sapnī cīnījos ar gigantiskiem lauvām un pūķiem, kuri spļāva uguni vai pūta ledu, man bija tikai saspraude, ar kuru varēja šaut tādas mazas uguns bultas, nu, drīzāk degošus zobu bakstāmos, un tiem briesmoņiem bija arī grūti trāpīt, jo viņi kustējās ātri, bet es tēmēju lēni

es redzēju citus, daudz labāk kaujai sagatavotus cilvēkus ar bruņām un šķēpiem, bet viņi metās bēgt un pameta mani šai cīņā vienu

es diezgan ātri sapratu, ka slēpties gan nav vērts, jo nezvēri mani var saost; pēdējais, ko atceros - metos izmisīgā tuvcīņā, mēģinot sadurt liesmojošu lauvu acīs ar savu saspraudi, bez lielas cerības, ka kaut kas izdosies, saodu, kā deg mani mati