08 June 2017 @ 03:33 pm
and all that jazz  
deaf jazz singer

man ir reāli grūti noticēt, ka viņa tiešām ir kurla. un man šķiet, ka viņas attieksmē ļoti var redzēt to, ka viņa, kā pati saka - "I don't see myself as "the deaf jazz singer". To me...I'm just a singer. And I have certain hurdles, and I'm overcoming them."

tomēr es domāju par to, nez, kā tas ir - kas ir tas, ko tu kā izpildītājs iegūsti* no muzicēšanas, ja esi kurls. tas ir, es pieņemu, ka radošais un relaksējošais efekts ir tas pats, bet kā tieši tas rodas, ja nedzirdi? vai tās ir tieši tās vibrācijas ķermenī? vai arī tur ir vēl kaut kas? is music really magic, maybe? es gan arī saprotu, ka laikam lielākā daļa no tiem, kas tiešām ir tādi vērā ņemami mūziķi, nav dzimuši kurli, tā ka varbūt tur ir kaut kāds placebo līdzīgs efekts, atmiņas par mūzikas skaņu; kā arī daļa ir gana kurli, lai nevarētu uztvert cilvēku runu, bet kaut ko tomēr pavisam nedaudz dzird.

meklēju informāciju, atradu, ka UK ir vesela labdarības organizācija, kuriem ir pat ansamblis 4orte un visādi citi projekti. man gribētos, lai varētu vairāk atrast intervijas ar kurliem mūziķiem, kuri runā par savu pieredzi, jo sevišķi ar tādiem, kas ir dzimuši kurli. tā taču noteikti ir pilnīgi cita mūzikas pasaule, nekā tā, kas ir pieejama man un citiem dzirdīgiem cilvēkiem.

domāju par to, kā mainās intuīcijas loma/veids, ja nedzirdi. teorētiski taču jebkurš var radīt mūziku, jo sevišķi ar mūzikas instrumentiem, skaņas veidošanās principus jau tas neietekmē, matemātiku, kas apakšā visai mūzikas teorijai, arī ne. vai nedzirdīgu cilvēku radīta/izpildīta mūzika tādēļ būtu mehāniskāka, formālāka? klausoties Mandy Harvey tā galīgi neliekas. bet viņa IR dzirdējusi sevi dziedam. kā būtu ar dziedātāju, kura nekad nav sevi dzirdējusi? vai kāds tāds vokālists ir? liekas interesanti arī, ko un kā komponē cilvēki, kas nekad nav dzirdējuši mūziku.


* - precizējumu skat.komentāros
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on June 9th, 2017 - 09:39 am
nu, tas jau skaidrs, par to, kā to dara, kā tas process tehniski tiek īstenots. bet es vairāk domāju par to gandarījumu pašam par savu sniegumu, baudījumu, kas tiek gūts no muzicēšanas utt. vai to var caur šo vibrāciju līdzīgi novērtēt, jo sevišķi, ja iepriekš esi priecājies par savas balss skanējumu? ar deju, manuprāt, ir vienkāršāk, jo tas ir vizuāls un kinestētisks pieredzējums no savas perspektīvas. bet, ja mūzikai atņem audiālo aspektu, kas tieši ir tas, kas tur paliek izpildītājam? ja tā ir tiešām tikai vibrācija, tas mūzika pēkšņi kļūst par tīri kinestētisku pieredzi, un es nekādi nevaru saprast, cik lielā mērā tas (ne)var būt "tas pats". (vēl viens, protams, ir publikas novērtējums, bet tas tomēr tiek piedzīvots tikai ierobežotā kontekstā, uzstājoties - un katra dzirdīga mūziķa primārā publika jau tomēr, manuprāt, ir viņš pats, jo tas ir cilvēks, kurš priekšnesumu dzird pirmais un klausās visbiežāk)

šīs visas pārdomas gan lielā mērā nāk no tā, ka iepriekš nekad nebiju domājusi pārāk precīzi arī par to, no kā tieši ES gūstu baudu, nodarbojoties ar mūziku, un, sekojoši, vai es to joprojām saņemtu, ja, piemēram, kļūtu kurla.
(Reply) (Parent) (Link)