nu, tas jau skaidrs, par to, kā to dara, kā tas process tehniski tiek īstenots. bet es vairāk domāju par to gandarījumu pašam par savu sniegumu, baudījumu, kas tiek gūts no muzicēšanas utt. vai to var caur šo vibrāciju līdzīgi novērtēt, jo sevišķi, ja iepriekš esi priecājies par savas balss skanējumu? ar deju, manuprāt, ir vienkāršāk, jo tas ir vizuāls un kinestētisks pieredzējums no savas perspektīvas. bet, ja mūzikai atņem audiālo aspektu, kas tieši ir tas, kas tur paliek izpildītājam? ja tā ir tiešām tikai vibrācija, tas mūzika pēkšņi kļūst par tīri kinestētisku pieredzi, un es nekādi nevaru saprast, cik lielā mērā tas (ne)var būt "tas pats". (vēl viens, protams, ir publikas novērtējums, bet tas tomēr tiek piedzīvots tikai ierobežotā kontekstā, uzstājoties - un katra dzirdīga mūziķa primārā publika jau tomēr, manuprāt, ir viņš pats, jo tas ir cilvēks, kurš priekšnesumu dzird pirmais un klausās visbiežāk)

šīs visas pārdomas gan lielā mērā nāk no tā, ka iepriekš nekad nebiju domājusi pārāk precīzi arī par to, no kā tieši ES gūstu baudu, nodarbojoties ar mūziku, un, sekojoši, vai es to joprojām saņemtu, ja, piemēram, kļūtu kurla.