ir diezgan traki.

šodien neaizbraucu uz biroju, jo trešdiena man terapijas dēļ tāpat ir īsā diena, un supersteidzamās lietas tieši tikko biju izdarījusi, un šonakt atkal neveiksmīgi sanāca gulēt vien četras stundas, tāpēc manas "vēl 20 minūtes nosnausties pirms eju ārā no mājas" izstiepās līdz pusotrai stundai, un pēc tam vairs negribēju tērēt laiku un enerģiju ceļā, nolēmu labāk pastrādāt no mājām. kad D uzrakstīja, ka rīt taisām "nelielu sapulci par manu aiziešanu", man palika nelabi. es gribu no turienes ātrāk prom un lai tas ir pēc iespējas nesāpīgi, bet es it kā gribu arī nokomunicēt to, kas man tur galīgi nebija ok, bet es arī negribu nekādu baigo konfrontāciju, un, un, un... un tagad es vairs vispār nevaru pastrādāt, un es esmu šausmīgi uztraukusies. tas ir tikai rīt, bet man jau gribas raudāt es jau raudu. līdz galam īsti nesaprotu, no kā tieši man ir bail. jūtu, kā pamazām šis velk mani uz pazīstamo "es esmu vissliktākais, stulbākais, neglītākais cilvēks" kreņķu stāvokli un graužu nagus. kā lai šo aptur? uff.