07 March 2017 @ 09:35 pm
 
manā 11.klasē ir tāds pāris. viņi nesēž stundās blakus, un arī nekā publiski nemīlinās, tuvākais tam, ko esmu redzējusi, bija, kad mums bija stundu laikā jāiet uz vietējo muzeju klausīties garlaicīgu priekšnesumu par bermontiādi, un tad uz mežu "iekarot" kalnu - atpakaļceļā puisis meiteni cauri dubļainajam mežam nesa pičpaunā, bet līdzko iznācām no tā ārā, vienkārši nolika pašu uz savām kājām un mierīgi devās atpakaļ uz skolu. meitene ir ļoti skaista, tādā klasiskā veidā, mācās viduvēji, bet nav dumja. puisis ir ļoti attapīgs un inteliģents, lai gan vismaz manā priekšmetā nav izcilnieks, parasti spēj ļoti veiksmīgi iesaistīties diskusijās, viņš vērīgi seko līdzi un labi uztver kopsakarības, nepaliek tajā at face value līmenī, kurā jaunieši bieži vēl grozās. šodien no rīta redzēju, kā viņi kopā iet uz skolu. vienkārši iet blakus, un puisis nes meitenes somu. es, protams, neko nezinu par šīm attiecībām no iekšpuses, bet ļoti vēlu viņiem labu, lai tās veiksmīgi aug un attīstās - vienalga, vai beigu beigās novestu pie highschool sweethearts laulībām vai arī kaut kā dabiski izčabētu, jo vismaz no malas izskatās, ka tās viņu vecumam ir pārsteidzoši fundamentālas. man ir grūti līdz galam paskaidrot, kāpēc man tā liekas, bet tie ir dažādi sīkumi tajā, kā viņi mijiedarbojas viens ar otru un citiem cilvēkiem, kas ļauj noprast, ka tās ir cieņpilnas, bet ļoti mīļas attiecības. bet varbūt es kaut ko tur projicēju.

man vispār ļoti patīk mani skolēni, un es visiem viņiem vēlu visu to labāko. es vēroju to, cik viņi ir atšķirīgi, brīnos un priecājos. tas laikam īstenībā varētu būt tas, kas man darbā skolā patīk vislabāk, iespēja mazliet pieskarties tik daudzu cilvēku dzīvēm. un fakts, ka tās ir jaunu cilvēku dzīves, dzīves, kas tik tikko sāk formēties, kā tādi plaukstoši pumpuri, ai, man tas šķiet apburoši un aizkustinoši. es esmu sajūsmā par to, ka varu redzēt, kā divu gadu laikā izmainās (bet citos veidos - neizmainās) mani skolēni, kā viņi pamazām sāk ieskicēt savu ceļu "lielajā" pasaulē, nekā citādi nevaru to aprakstīt kā vien milzīgu godu - šo iespēju būt tur klāt. izklausās varbūt banāli vai tā, it kā es būtu nedaudz iedzērusi, bet tā nav.
 
 
( Post a new comment )
[info]tiigjeris on March 8th, 2017 - 12:34 am
#soulful

Tās attiecības izklausās amazing, ceru, ka ir tieši tā, kā projicē.

Man arī galvā spēcīgi ieķērās moments, kurā es biju Rīgā un sastapu pirms tam nepazīstamu 11. vai jau 12. klases skolēnu, kurš man ar pārsteidzošu atklātību stāstīja par to, kur un kam piesakās studijām UK, par savām bailēm un šaubām attiecībā uz universitātes izvēli, naudu, to, ka tur būs viens, ka nezina, vai izdara pareizo izvēli, un visu pārējo. Es, pirmkārt, sapratu, ar nelielu pārsteigumu, cik tālu aiz muguras man tas viss jau ir, bet tajā pašā laikā cik ļoti relevant daudzas no tieši tām pašām sajūtām vēl joprojām manī sēž un kā attīstījušās un transformējušās laika gaitā, un, otrkārt, sajutu, ka ļoti gribējās vienkārši pārsūtīt vaibu, ka viss ir ok, tas ir pilnīgi normāli un piedevām arī skaisti un neatkārtojami, un just go for it man, bet paldies tev, ka vispār ar mani tajā visā dalies, jo I feel ya wholeheartedly. Tāpēc vienkārši bliezu kā automāts visas savas pieredzes un izjūtas, nešķirojot, lai viņš vienkārši gūst kaut kādu kopiespaidu. Nevienā brīdī nevēlējos radīt sajūtu, ka esmu baigi pārliecināts, ka visas manas izvēles ir bijušas super pareizas, bet tieši komunicēt to, cik ļoti visas šaubas un pārdomas joprojām saglabājas arī dekādi uz priekšu, tikai transformētā stāvoklī, un ka galu galā mēs neviens neko nezinām un nesaprotam, bet vienkārši pišamies uz priekšu kā sanāk. Treškārt, bija nedaudz tā goda sajūta, par ko runāji, ko es gan steidzos purināt nost, jo nedaudz izfrīkoja pēkšņi ne no kurienes uzradusies atbildība. Reāla eksistenciāla kokča, vienvārdsakot.
(Reply) (Link)