#soulful

Tās attiecības izklausās amazing, ceru, ka ir tieši tā, kā projicē.

Man arī galvā spēcīgi ieķērās moments, kurā es biju Rīgā un sastapu pirms tam nepazīstamu 11. vai jau 12. klases skolēnu, kurš man ar pārsteidzošu atklātību stāstīja par to, kur un kam piesakās studijām UK, par savām bailēm un šaubām attiecībā uz universitātes izvēli, naudu, to, ka tur būs viens, ka nezina, vai izdara pareizo izvēli, un visu pārējo. Es, pirmkārt, sapratu, ar nelielu pārsteigumu, cik tālu aiz muguras man tas viss jau ir, bet tajā pašā laikā cik ļoti relevant daudzas no tieši tām pašām sajūtām vēl joprojām manī sēž un kā attīstījušās un transformējušās laika gaitā, un, otrkārt, sajutu, ka ļoti gribējās vienkārši pārsūtīt vaibu, ka viss ir ok, tas ir pilnīgi normāli un piedevām arī skaisti un neatkārtojami, un just go for it man, bet paldies tev, ka vispār ar mani tajā visā dalies, jo I feel ya wholeheartedly. Tāpēc vienkārši bliezu kā automāts visas savas pieredzes un izjūtas, nešķirojot, lai viņš vienkārši gūst kaut kādu kopiespaidu. Nevienā brīdī nevēlējos radīt sajūtu, ka esmu baigi pārliecināts, ka visas manas izvēles ir bijušas super pareizas, bet tieši komunicēt to, cik ļoti visas šaubas un pārdomas joprojām saglabājas arī dekādi uz priekšu, tikai transformētā stāvoklī, un ka galu galā mēs neviens neko nezinām un nesaprotam, bet vienkārši pišamies uz priekšu kā sanāk. Treškārt, bija nedaudz tā goda sajūta, par ko runāji, ko es gan steidzos purināt nost, jo nedaudz izfrīkoja pēkšņi ne no kurienes uzradusies atbildība. Reāla eksistenciāla kokča, vienvārdsakot.