nācu mājās no vecākiem, pie kuriem biju iegājusi pēc lasījumpasākuma un tron 3d skatīšanās ar brāli, pa ceļam saņemot sms no mātes, ar jautājumu, vai rīt viņai pastāstīšu, kā gāja pasākumā
kontemplēju to, kā viņai pateikt, kāpēc es patiesībā par to pasākumu un citiem, un visu, kas manā dzīvē ar šo jomu saistīts, tā īsti negribu ar viņu runāt
un kontemplēju arī to, ka varbūt tas nav pareizi un jāuzaicina māmiņa un tētis uz saulesmuzeja pasākumu
un ka patiesībā jau man liekas, ka tētis varētu reaģēt adekvātāk un neuzdot stulbus jautājumus un nenākt man izteikt mr.obvious statements

un tad es nokritu

es parasti esmu izcils kritējs for some reason, esmu spējīga pat nokrist no riteņa braucot visai iespaidīgā tempā tā, ka man nekas vairāk par sīku nobrāzumu netiek, lai gan kritiena situācija ir tāda, kur neveiksmes gadījumā varētu arī salauzt kādus locekļus - ķermenis zina, ķermenis ir lielisks
bet šoreiz man bija pilnas rokas dzejolīšu

un es nokritu, nokritu uz ceļiem un vienas rokas pirkstu kauliņiem un tas sāpēja
un es neatceros, kad iepriekšējo reizi es būtu no fiziskām sāpēm sākusi raudāt, nu, tā pa īstam raudāt, nevis tā, ka vienkārši asaras saskrien acīs, jo esi ļoti sāpīgi uzsitis nervu
bet tā, ka raudāšana ir emocionāla reakcija uz notikušo
un es jau zinu, ka tas droši vien tikai tāpēc, ka tas bija tieši tā, kā tajā stulbajā sapnī, un tas, ka uz ceļiem, tas, ka es nokritu tā, kā krīt filmās, kā krīt neveiksminieki, salauztie, pakļautie, nošautie

un tad man likās, ka tā noteikti ir zīme
tikai vienīgais, kā es to varēju iztulkot, ir - ka es no sevis par daudz iedomājos


tagad mājās izrādījās, ka viens no ceļgaliem arī asiņo un tajā ir neliels caurums, bet ne jau par to ir stāsts.