26 November 2016 @ 12:39 am
 
šodien no biroja bija jābrauc uz tikšanos ar vienu no mūsu atbalstītājiem, un sanāca tā, ka izdevīgākais transports man bija 25. trolejbuss. zināju, ka ir kaut kur tehniski tuvāk pietura, bet devos uz vienu pieturu tālāk, ko skaidri zināju, ka atradīšu, jo savulaik tajā mēdzu stāvēt pat vairākas reizes nedēļā, gaidot citu transportu uz mājām no ciemošanās pie babiņas.

varbūt tā ir sezona, varbūt visādas informācijas konteksts, varbūt sagadīšanās (kāpēc es taisni tikko tā "uzsēdos" uz grāmatām par veciem cilvēkiem, un joprojām nevaru nokāpt?), bet nevar noliegt, ka pēdējā laikā gadās pieskarties vecvecāku tēmai. pirms pāris dienām pirmo reizi ielogojos sava cheap chinese phone kaut-kādā-tur kontā, un prasīja iestatīt drošības jautājumus, no kuriem varianti bija, piemēram, vectēva vai vecmāmiņas vārds. un vakar kolēģe darbā mani ne no šā, ne no tā (nu, vai arī lai pastāstītu joku, ka šekspīrs veltām ir veltījis kugu - "veltas pūles mīlā") informēja, ka esot vārda diena veltām - tā sauca manu otru vecmāmiņu. man par viņu nav daudz labu atmiņu, un domāju, ka mana māte ir tik disfunkcionāls cilvēks lielā mērā pateicoties dažādām vecmāmiņas personības īpatnībām. bet šis nav par viņu.

gāju uz to pieturu un domāju par savu babiņu. viņas dzīves pēdējos gados, manā pusaudzībā, es mēdzu viņu samērā regulāri apmeklēt. vismaz reizi nedēļa pēc skolas vai kārtējiem valodu kursiem kāpt 25.trolejbusā (man šķiet, tolaik tam bija cits numurs, bet varbūt es kļūdos) un braukt uz āgenskalnu, kur viņa dzīvoja, ievelties tajā dzīvoklī, kopā barot viņas bruņurupuci, pildīt mājasdarbus, klausoties, kā viņa iemigusi šņākuļo, klausoties kristīgo radio. reizēm taisīju kaut ko ēdamu, bet parasti viņai jau bija kaut kādas mikroviļņu krāsnī uzsildāmas lietas, ko viņa pati gribēja sildīt. uz mūža nogali viņa bija jau gandrīz akla, tāpēc neko īsti sev pati no nulles pagatavot nevarēja. bieži gāju uz veikalu pēc kādiem viņas pasūtījumiem - no sākuma mēs vēl gājām kopā, bet ar laiku tas kļuva arvien retāk. sākotnēji es mēdzu rakstīt viņas diktētas vēstules draugiem un radiem uz laukiem, bet pamazām tie viens pēc otra nomira, kā arī telefona sakari kļuva pieejamāki, un vēstuļu rakstīšana kļuva par pagātni. tad, kad biju izdarījusi visus skolas darbus, ko varēju/gribēju, es parasti lasīju viņai priekšā grāmatas. man ļoti patīk lasīt priekšā, un es nezinu, vai tā tas ir bijis vienmēr, vai arī tas ir tik ļoti spēcīgi tādēļ, ka tas bija tik jauki pavadīts laiks šajā dzīves posmā. es lasīju grāmatas, kas viņai šķita interesantas, ko es nebūtu lasījusi tāpat vien - "mūža meža maldi", kaut kādu citu grāmatu par kurzemes laukiem, alsungu. varbūt vēl kādu citu, bet to neatceros. lēnām, pa nodaļai. viņa mēdza piemirst, kas iepriekš noticis, tad mēs to pārrunājām. viņai bija savu iemīļotie tēli, kuriem viņa tik ļoti juta līdzi un gribēja kaut kādus konkrētus iznākumus. reizēm mēs kopā dziedājām litānijas, un šodien es ar šoku attapos, ka nevienu no tām tā skaidri neatceros. protams, jāņem gan vērā, cik monotonas un primitīvas pārsvarā ir to melodijas, un teksti, kas saturiski mani nekā īpaši nesaistīja tad un, šķiet, nesaista tagad, kristu, apsažālūj par mums, tāds-un-tāds-svētais, apsažālūj par mums, meh. jaunavai marijai veltītās gan mani vienmēr uzrunāja mazliet vairāk, jo tur mēdza būt interesanti mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. bet arī tos tagad esmu aizmirsusi.

mēs mēdzām braukt ciemos nedēļas nogalē visi kopā, tētis, mamma, brālis, es, bet tas bija citādāk - kad biju tur ciemos viena, es nekad nesteidzos projām, man patika tur būt, taču, kad bijām visi kopā, es atceros, ka galvenokārt nīku uz dīvāna vai stūrī, sēžot uz zemes. es nezinu, vai tā ciemošanās savā veidā nebija tāda "bēgšana no mājām", bet man gribētos ticēt, ka tas tomēr bija kas vairāk.

viņa vienmēr stāstīja lietas. un mēs bieži spēlējām kārtis. pirms viņa pārvācās uz āgenskalnu, pirms viņai sāka pasliktināties redze, mēs kopā lasījām grāmatas, ko galīgi nevarētu uzskatīt par bērniem piemērotu literatūru. viņa stāstīja gan par savu bērnību, gan kara laikā pārdzīvoto, par savām divām laulībām (viņa bija atraitne, pirmais vīrs nomira no asins saindēšanās, bet pēc vairākiem gadiem viņa apprecējās atkal - un, spriežot pēc stāstītā, nevis ērtības labad, jo ar saimniecību labi tika galā pati, bet tiešām jūtu dēļ), par vienīgo tolaik pieejamo kontracepcijas metodi - pārtraukto dzimumaktu, par dažādiem atgadījumiem ar kaimiņiem, par visādiem izbīļiem un negaidītiem priekiem. visi tie stāsti, lai gan bieži vien saturs bija visai dramatisks, tomēr bija tāda milzīga gaišuma piesātināti, tāpat kā viņa pati, un vienmēr atradās kāds pavediens patiesa prieka.

tagad man liekas - ļoti iespējams, tieši viņa ir tas faktors, kuram man jāpateicas par to, ka izaugu tomēr par cilvēku ar cerību, par cilvēku, kas tic labajam pasaulē, par cilvēku, kurš nav pazudis visā tajā disfunkcionālajā vājprātā, kas raksturo manu ģimeni. kad es domāju par to, kāds ir labs cilvēks, es patiesībā neizbēgami lielā mērā izmantoju par kritēriju savas babiņas personību. reizēm mēdzu iedomāties, kā/vai viņai patiktu kāds no cilvēkiem manā dzīvē, ko viņa nekad nav satikusi. par to, vai viņai patiktu es, man nav jādomā. jo manā bērnībā un pusaudža gados viņa bija vienīgais cilvēks, par kura mīlestību pret sevi es varēju nešaubīties un to patiešām just. lai gan es nevaru atsaukt atmiņā nevienu reizi, kad viņa man kaut ko tamlīdzīgu būtu teikusi.

viņa ir vienīgais cilvēks, par kuru esmu lūgusies, esot saprātīgā vecumā - kad viņa bija jau tuvu nāvei, es paņēmu viņas man atstāto lūgšanu grāmatiņu, un darīju, ko varēju - es atceros, ka ļoti apzināti lūdzu nevis, lai viņa izveseļojas, bet gan, lai viņai kļūst labāk, paļaujoties, ka tad, ja tas nozīmēs nāvi, es to pieņemšu. un es pat neatceros, kurā tieši vidusskolas gadā viņa nomira. zinu tikai, ka saņēmu par to īsziņu, sēžot skolas solā, un mana pirmā doma bija par to, cik smagi šis būs manam tētim. es pat neatceros, kad es beidzot par to raudāju. bēru mielastā, kad visi teica runas, es neko neteicu, bet dziedāju ave maria. iespējams, raudāju es pēc tam, kopā ar tām pāris viņas vēl dzīvām palikušajām draudzenēm, kas teica, ka man dziesmā noteikti esot pievienojušies eņģeļi. un viņas jau agrāk mirušā brāļa sieva vēlāk uzdāvināja man kaut kādu (svēt)bildīti, ko es, pie tā īpaši nepiedomājot, ieliku makā un nēsāju apkārt vairākus gadus, līdz to maku man nozaga.
 
 
( Post a new comment )
[info]tiigjeris on November 26th, 2016 - 08:36 am
Man arī vecmāmiņa ir ļoti dārga. Viņa principā mani izaudzināja, jo mammai nebija laika. Viņai bija misionāriska pārliecība, ka cilvēkam jābūt kulturālam un izglītotam, un viņa mani vairāku gadu laikā vecumā apmēram no 4 līdz 9 izvadāja pa visām iespējamajām Rīgas publiskajām civilizācijas izpausmēm - muzejiem, teātriem, kino, parkiem, memoriāliem, zooloģisko dārzu, botānisko dārzu. Ja mēs braucām autobusā, viņa ik pa laikam prasīja, vai es zinu, kā sauc ielu vai vietu, kur esam, un ja es nezināju, viņa teica: "Kā tev, rīdziniekam, nav kauns to nezināt? Ja tev kāds iebraucējs prasītu, ko tu teiktu?"

Man no visiem Rīgā pamestajiem cilvēkiem visvairāk žēl ir tieši viņas, jo viņa dzīvo viena un ir vārga, slimīga un pēdējā laikā ļoti skumja. Viņas māsas nu ir visas nomirušas un arī draugi pa vienam mirst. Un tomēr viņa turpina funkcionēt kā ierasts, katru dienu uzmanīgi klausās ziņas, iet pastaigās gar Daugavu, risina dzīvokļu kooperatīva problēmas, un joprojām apmeklē visus tos pašus pasākumus un vietas, uz kuriem mani vadāja. 18. novembrī vienmēr skatās armijas parādi, apmeklē publiskos koncertus, iet uz jaunu vietu atklāšanām.

Viņa arī ļoti grib savos 80+ gados sekot līdzi tendencēm, mācās jaunus vārdus un terminus, kā arī ļoti ilgi lūdza, lai es viņai iemācu lietot datoru. Es nevarēju pa īstam iemācīt, jo nekad neesmu Rīgā ilgāk par dažām nedēļām, bet ieinstallēju viņai Skype, lai mēs varētu čatot nedēļas nogalēs. Visšausmīgākais ir tas, ka neskatoties uz visu to, ko viņa ir darījusi manā labā un to, cik ļoti it kā viņu mīlu, es bieži vien nepiezvanu viņai pat uz 5 minūtēm. Es zinu, ka viņai kļūst arvien sliktāk un varbūt arī es drīz saņemšu īsziņu par to, ka viņa ir mirusi, un tas mani satricinās un es būšu profoundly skumjš, un dzīvē pēkšņi būs milzīgs tukšs caurums, bet tas viss tāpat mani bieži vien neuzmotivē viņai uzzvanīt.

Visticamāk, tas ir tāpēc, ka katru reizi, kad mēs komunicējam, es jūtu milzīgas skumjas un vainas apziņu, ka esmu pametis viņu novārtā, ka nevaru par viņu parūpēties, ka es jau esmu pieaudzis cilvēks, bet joprojām neatdodu atpakaļ visu to, ko viņa man deva bērnībā. Un tāpēc no tā apzināti izvairos.

Anyway, negribēju izplūst grēksūdzē, bet tavs ieraksts totāli rezonēja. Arī litānijas - laukos Latgalē bērnībā vecmāmiņas māsa man lika skaitīt ar viņu rožukroni katru dienu. Man arī visvairāk patika tās daļas, kurās bija interesantas lietas. Ziloņkaula torni, apsažēloj pāār mūūms. Ziloņkaula tornis? Kā tas var kaut ko apsažēlot? Wtf?
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on November 26th, 2016 - 04:43 pm
Starp citu, par to ziloņkaula troni es babiņai savulaik jautāju un uzzināju, no kurienes šī metafora, slinkums rakstīt, te viss aptiveni tas pats teikts - http://www.cardinaljohnhenrynewman.com/mary-the-ivory-tower-cardinal-newman/
(Reply) (Parent) (Link)