Man arī vecmāmiņa ir ļoti dārga. Viņa principā mani izaudzināja, jo mammai nebija laika. Viņai bija misionāriska pārliecība, ka cilvēkam jābūt kulturālam un izglītotam, un viņa mani vairāku gadu laikā vecumā apmēram no 4 līdz 9 izvadāja pa visām iespējamajām Rīgas publiskajām civilizācijas izpausmēm - muzejiem, teātriem, kino, parkiem, memoriāliem, zooloģisko dārzu, botānisko dārzu. Ja mēs braucām autobusā, viņa ik pa laikam prasīja, vai es zinu, kā sauc ielu vai vietu, kur esam, un ja es nezināju, viņa teica: "Kā tev, rīdziniekam, nav kauns to nezināt? Ja tev kāds iebraucējs prasītu, ko tu teiktu?"

Man no visiem Rīgā pamestajiem cilvēkiem visvairāk žēl ir tieši viņas, jo viņa dzīvo viena un ir vārga, slimīga un pēdējā laikā ļoti skumja. Viņas māsas nu ir visas nomirušas un arī draugi pa vienam mirst. Un tomēr viņa turpina funkcionēt kā ierasts, katru dienu uzmanīgi klausās ziņas, iet pastaigās gar Daugavu, risina dzīvokļu kooperatīva problēmas, un joprojām apmeklē visus tos pašus pasākumus un vietas, uz kuriem mani vadāja. 18. novembrī vienmēr skatās armijas parādi, apmeklē publiskos koncertus, iet uz jaunu vietu atklāšanām.

Viņa arī ļoti grib savos 80+ gados sekot līdzi tendencēm, mācās jaunus vārdus un terminus, kā arī ļoti ilgi lūdza, lai es viņai iemācu lietot datoru. Es nevarēju pa īstam iemācīt, jo nekad neesmu Rīgā ilgāk par dažām nedēļām, bet ieinstallēju viņai Skype, lai mēs varētu čatot nedēļas nogalēs. Visšausmīgākais ir tas, ka neskatoties uz visu to, ko viņa ir darījusi manā labā un to, cik ļoti it kā viņu mīlu, es bieži vien nepiezvanu viņai pat uz 5 minūtēm. Es zinu, ka viņai kļūst arvien sliktāk un varbūt arī es drīz saņemšu īsziņu par to, ka viņa ir mirusi, un tas mani satricinās un es būšu profoundly skumjš, un dzīvē pēkšņi būs milzīgs tukšs caurums, bet tas viss tāpat mani bieži vien neuzmotivē viņai uzzvanīt.

Visticamāk, tas ir tāpēc, ka katru reizi, kad mēs komunicējam, es jūtu milzīgas skumjas un vainas apziņu, ka esmu pametis viņu novārtā, ka nevaru par viņu parūpēties, ka es jau esmu pieaudzis cilvēks, bet joprojām neatdodu atpakaļ visu to, ko viņa man deva bērnībā. Un tāpēc no tā apzināti izvairos.

Anyway, negribēju izplūst grēksūdzē, bet tavs ieraksts totāli rezonēja. Arī litānijas - laukos Latgalē bērnībā vecmāmiņas māsa man lika skaitīt ar viņu rožukroni katru dienu. Man arī visvairāk patika tās daļas, kurās bija interesantas lietas. Ziloņkaula torni, apsažēloj pāār mūūms. Ziloņkaula tornis? Kā tas var kaut ko apsažēlot? Wtf?