nedzemdējiet bērnus, ja jums nebūs, kur viņus likt, tad viņi visu mūžu jutīsies tā, ka viņiem nekur nav vietas.

nu, labi, es ceru, ka ne visu mūžu. sātan, atkāpies, you hold no power over me any longer, lūdzu.

man jau kādu laiku ļoti gribas uzrakstīt ierakstu par (šķiet) garīgo veselību, bet tagad ir tā, ka cibā es ielūkojos praktiski tikai no telefona, un tur ir nedaudz čakarīgi paralēli rakstīt ierakstu un ieskatīties vecākos ierakstos. tāpēc nāksies iztikt bez konkrētām atsaucēm.

laikam jau, tā pavisam vienkārši runājot - man gribas kaut kā publiski paust savu pateicību saldumi un Liepai, kas tad vēl bija aktīvs cibotājs, un Ilzei, kura nemaz nelasa cibu, kuras laiku pa laikam mēdza man vairāk vai mazāk tiešā tekstā norādīt uz to, ka tas, ko aprakstu, neizklausās gluži normāli, tas ir, izklausās pēc nepieciešamības risināt kādu Problēmu, tas ir, izklausās pēc potenciālas nepieciešamības sadarboties ar psihoterapeitu.

es atceros, cik ļoti kaitinoši tas bija, cik svarīgi man likās parādīt, ka Nav Jau Tik Slikti, cik ļoti es neticēju, ka var būt citādāk un labāk. es zināju, ka var būt sliktāk, un biju pateicīga, ka man nav sliktāk, bet es pietiekami nevēlēju sev labu, lai tiešām atzītu, ka ir vērts un iespējams rīkoties, lai mainītos tā sajūta, kas atkal un atkal pie manis atgriezās un reizēm, jau daudz mazākā mērogā, atgriežas joprojām, tāds slepens bezcerības staignājs dziļi manī. tagad es zinu, ka šie brīži, kuri ir arvien retāki, ir māņi un ilūzija, un man vienmēr ir iespēja izvēlēties un kaut kā rīkoties. agrāk.. tad es mēdzu izlikties, ka patiesībā jau es nejūtos pilnīgi bezspēcīga, man bija (un joprojām ir!) ļoti attīstīts zelta maliņas detektors, es varēju jebkurā situācijā atrast, kāpēc Patiesībā Nav Tik Slikti. taču tagad es laikam iestātos pret tādu poliannismu tieši tāpat kā es iestājos pret rezignācijas un padošanās kultivēšanu, jo arī tas bija tikai veids kā izvairīties konfrontēt faktu, ka nāktu par labu rīkoties. tā vietā, lai uzņemtos atbildību par savas labklājības veicināšanu, es to iemācījos simulēt.

es nenoliedzu vērtību prasmē saskatīt labo visādās dzīves situācijās un loti priecājos, ka man tāda ir - domāju, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kā vispār ilgi izdzīvoju kā funkcionāls (lai gan lielā mērā nelaimīgs) cilvēks. piemēram, šodien sarunā ar mesija secināju, ka ilggadējas nebaudāmas seksuālās pieredzes ar dažādiem vīriešiem ir nākušas par labu tādā ziņā, ka palīdzējušas attīstīt manas orālā seksa prasmes, jo tad visi ir "priecīgi" - man nav jāpacieš tā garlaicīgā vai reizēm pat visai nepatīkamā muļļāšanās, kas tik bieži jaunu vīriešu galvās definējas kā "foršs sekss", bet jauneklis gūst gaidīto apmierinājumu. taču spējai saskatīt labo galīgi ne ideālās situācijās nevajadzētu aizmālēt acis pret reālām problēmām. es zinu, ka iegūtās mineta prasmes īsti neatsver gadiem ilgu galvenokārt-neapmierinātību, bet neesmu pārliecināta, ka zināju to, kad man bija 20 gadu. tā nav normāla situācija, ka ir nepārtraukti apzināti ļoti jāpiepūlas saskatīt labo savā dzīvē, reizēm nonākot teju vai absurda varā, lai nenonāktu depresīvā stāvoklī. es ticu, ka pilnvērtīga dzīve vienmēr ir darbs, taču tam nebūtu jābūt darbam bez brīvdienām, bez atelpas mirkļiem, bez progresa. un tomēr, tāpat kā ir nepieciešams vai nu ārkārtīgi spēcīgs negatīvs notikums (piemēram, non-consensual fiziska iespaidošana seksa laikā) vai pietiekami liela pašapziņa, lai apsvērtu iespēju, ka gultā var būt citādāk un labāk, lai sāktu diskusiju par to, kā situāciju iespējams uzlabot, tāpat arī ar dzīvi kopumā. ir vajadzīgs kaut kāds apstākļu kopums, kas atvieglo nonākšanu pozīcijā, kas atvērta pārmaiņām.

manā gadījumā nostrādāja hitting rock bottom. un tomēr ir svarīgs arī konteksts. fakts, ka man bija pietiekami daudz iekrātas naudas (ko, lai gan nepelnīju neko diži daudz, nebiju iztērējusi, jo man vienkārši nebija spēka nekam, kur to tērēt), lai zinātu, ka varēšu atļauties terapiju arī tad, ja nāksies, piemēram, pamest darbu, nav mazsvarīgs. fakts, ka zināju, ka tad, ja šī nauda izbeigsies, mans tēvs varēs mani finansiāli atbalstīt, nav mazsvarīgs. un fakts, ka apkārtējie cilvēki, tas ir, galvenokārt tieši saldumi un Liepa, un Ilze bija manī iedēstījuši ideju, ka tas (terapija) patiešām strādā un ir man vajadzīgs, ka nav labi izlikties, ka viss ir kārtībā, ka es nebūšu lohs un tizlenis, ja atzīšu, ka man tas - vispār kaut kas! - ir vajadzīgs, tas varbūt pat bija izšķirošs.

un, iespējams, arī tāpēc man gribas saviem draugiem situācijās, kurās tās šķiet adekvāti, norādīt uz to, ka savu dzīvi var kardināli mainīt, un ka ir pieejama palīdzība tā darīšanai. un piedāvāt jebkāda veida atbalstu šī veikšanā, ko spēju sniegt. tāpēc, ka es jūtos kā dzīvs piemērs šim faktam, lai gan pati esmu vēl ļoti work in progress - bet tas ir normāli un, ideālā gadījumā, kaut kādā mērā būs tā vienmēr. jo, kamēr dzīve nebeidzas, nebeidzas arī tās izaicinājumi, tikai atšķirība ir tajā, ka šobrīd es principā patiešām vairs fundamentāli nejūtos par sevi slikti.

es esmu tas cilvēks, kas vēlos būt, ar visām nepilnībām, ko vēlos vai nevēlos mainīt. laikam tas arī ir tas, kas šobrīd definē to, kāds cilvēks esmu un vēlos būt - gatavs strādāt ar sevi, tāds, kas uzņemas atbildību par savu labklājību un tās veicināšanu. tas arī viss.

tāpēc atvainojos visiem, kurus es kaitinu ar saviem izteikumiem vai jautājumiem par jūsu izvēlēm. tas ir nostaļģijas, pateicības un mīlestības vadīts, iespējams, nepārdomāts un nevajadzīgs solis. lai gan es negribēju, ka man to saka, es tagad esmu patiesi pateicīga visiem, kas atļāvās man censties iedvest apziņu, ka es varu un man vajag meklēt palīdzību. paldies.

p.s. šobrīd viss manā dzīvē ir uzlabojies, jo sevišķi sekss.