laikam jau, tā pavisam vienkārši runājot - man gribas kaut kā publiski paust savu pateicību
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
es atceros, cik ļoti kaitinoši tas bija, cik svarīgi man likās parādīt, ka Nav Jau Tik Slikti, cik ļoti es neticēju, ka var būt citādāk un labāk. es zināju, ka var būt sliktāk, un biju pateicīga, ka man nav sliktāk, bet es pietiekami nevēlēju sev labu, lai tiešām atzītu, ka ir vērts un iespējams rīkoties, lai mainītos tā sajūta, kas atkal un atkal pie manis atgriezās un reizēm, jau daudz mazākā mērogā, atgriežas joprojām, tāds slepens bezcerības staignājs dziļi manī. tagad es zinu, ka šie brīži, kuri ir arvien retāki, ir māņi un ilūzija, un man vienmēr ir iespēja izvēlēties un kaut kā rīkoties. agrāk.. tad es mēdzu izlikties, ka patiesībā jau es nejūtos pilnīgi bezspēcīga, man bija (un joprojām ir!) ļoti attīstīts zelta maliņas detektors, es varēju jebkurā situācijā atrast, kāpēc Patiesībā Nav Tik Slikti. taču tagad es laikam iestātos pret tādu poliannismu tieši tāpat kā es iestājos pret rezignācijas un padošanās kultivēšanu, jo arī tas bija tikai veids kā izvairīties konfrontēt faktu, ka nāktu par labu rīkoties. tā vietā, lai uzņemtos atbildību par savas labklājības veicināšanu, es to iemācījos simulēt.
es nenoliedzu vērtību prasmē saskatīt labo visādās dzīves situācijās un loti priecājos, ka man tāda ir - domāju, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kā vispār ilgi izdzīvoju kā funkcionāls (lai gan lielā mērā nelaimīgs) cilvēks. piemēram, šodien sarunā ar
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
manā gadījumā nostrādāja hitting rock bottom. un tomēr ir svarīgs arī konteksts. fakts, ka man bija pietiekami daudz iekrātas naudas (ko, lai gan nepelnīju neko diži daudz, nebiju iztērējusi, jo man vienkārši nebija spēka nekam, kur to tērēt), lai zinātu, ka varēšu atļauties terapiju arī tad, ja nāksies, piemēram, pamest darbu, nav mazsvarīgs. fakts, ka zināju, ka tad, ja šī nauda izbeigsies, mans tēvs varēs mani finansiāli atbalstīt, nav mazsvarīgs. un fakts, ka apkārtējie cilvēki, tas ir, galvenokārt tieši
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
un, iespējams, arī tāpēc man gribas saviem draugiem situācijās, kurās tās šķiet adekvāti, norādīt uz to, ka savu dzīvi var kardināli mainīt, un ka ir pieejama palīdzība tā darīšanai. un piedāvāt jebkāda veida atbalstu šī veikšanā, ko spēju sniegt. tāpēc, ka es jūtos kā dzīvs piemērs šim faktam, lai gan pati esmu vēl ļoti work in progress - bet tas ir normāli un, ideālā gadījumā, kaut kādā mērā būs tā vienmēr. jo, kamēr dzīve nebeidzas, nebeidzas arī tās izaicinājumi, tikai atšķirība ir tajā, ka šobrīd es principā patiešām vairs fundamentāli nejūtos par sevi slikti.
es esmu tas cilvēks, kas vēlos būt, ar visām nepilnībām, ko vēlos vai nevēlos mainīt. laikam tas arī ir tas, kas šobrīd definē to, kāds cilvēks esmu un vēlos būt - gatavs strādāt ar sevi, tāds, kas uzņemas atbildību par savu labklājību un tās veicināšanu. tas arī viss.
tāpēc atvainojos visiem, kurus es kaitinu ar saviem izteikumiem vai jautājumiem par jūsu izvēlēm. tas ir nostaļģijas, pateicības un mīlestības vadīts, iespējams, nepārdomāts un nevajadzīgs solis. lai gan es negribēju, ka man to saka, es tagad esmu patiesi pateicīga visiem, kas atļāvās man censties iedvest apziņu, ka es varu un man vajag meklēt palīdzību. paldies.
p.s. šobrīd viss manā dzīvē ir uzlabojies, jo sevišķi sekss.