gan vakar, gan šodien, braucot uz darbu, atcerējos, kā vienu brīdi transportā tajos ekrāniņos radīja tādu vēsti, ka vajagot noņemt savas mugursomas un turēt tās rokā, lai citiem pasažieriem būtu vairāk vietas. un man tas vienmēr ir licies diezgan nejēdzīgi, jo es, piemēram, ļoti iespējams, nevarētu reizē droši turēties pati un vēl turēt mugursomu vienā rokā visu brauciena pusstundu, jo mana mugursoma ir nevis aksesuārs, bet a fucking mule pack. tā lielākoties ir tik smaga, ka arī uz muguras to pārāk ilgi nēsāt nav nemaz super duper viennozīmīgi patīkami, par spīti tam, ka es neesmu nekāds nīkulis un principā neesmu pret smagumu nēsāšanu. bet uz dubļainās transporta grīdas to likt man nav ne mazākās vēlēšanās. un mana mugursoma neaizņem vairāk vietas kā, teiksim, pusmūža vīrieša alusvēders, tikai atrodas ķermeņa otrā pusē. vismaz PSA par to, ka vajag nodzīt riepu vai dzemdēt bēbīti ātrāk, par laimi, gan pagaidām RS transportā neviens nerāda.

kontekstā ar vakardienas diskusiju par fantastiski elastīgiem materiāliem un automašīnām, kas ar vienas pogas piespiedienu sarūk līdz kabatā ieliekamam izmēram, es nevaru sagaidīt, kad beidzot šādas tehnoloģijas parādīsies. bērnībā mani vienmēr apbūra tās bezdibena tarbas utml maģiski objekti, kuros iespējams salikt neierobežotu daudzumu lietu vai arī vismaz neparasti daudz lietu. iespējams gan, šis saistīts ar manu slimīgo vēlmi nodrošināties pret visu iespējamo - savācot un vazājot līdzi dažnedažādus resursus, kas varētu noderēt. tagad gan tā ir stipri pieklususi, ko apliecina fakts, ka nēsāju tikai vienu mugursomu, nevis somu un vēl pāris pleca maisus, un soma galvenokārt ir tik smaga tizlā pavecā datora un lielā līdzņemamā ūdens daudzuma dēļ.

man vispār reizēm šķiet mazlietiņ skumji, ka līdz ar mikroautobusu satiksmes pārvaldības nodošanu RS varā, kā rezultātā arī tur dominē e-talons, ir zudusi viena no burvīgākajām mikriņu tradīcijām: piebakstīt priekšā sēdošajam, izstiept roku ar monētām saujā un teikt - padosiet, lūdzu? kaut kas ļoti skaists tajā bija, jo sevišķi vēl, ja nevarēja iedot precīzu naudu, un pēc tam atpakaļ tika padots atlikums, ne tikai biļete.

Un tikai tagad es sapratu, ka man šajā pasaulē nekad nebija bijis vietas - es nebiju ne vienkārša, ne praktiska, ne noderīga. Es biju tikai sarežģīta un sveša, es biju kā putns, kas uz laiku ielaidies viņa istabās, putns, kas ir pārsteigums un prieks - vismaz sākumā -, bet tad sāk sisties pret rūtīm un apgāzt traukus, un vairs nav dabūjams prom, lai arī ir skaidrs, ka visiem būtu vieglāk, ja tas vienkārši aizlidotu. Apjucis un kliedzošs tas sitas pret sienām un iespiežas stūrī pie pašiem griestiem, un tu vēlies atvērt visas durvis un logus un aiziet - cerot, ka tad, kad tu atgriezīsies, putna tur vairs nebūs, un tu varēsi atsākt savu dzīvi, pat neuzzinot tā vārdu.
Viņš bija atgriezies, un es vēl joprojām biju te, neiederīga un spilgta, un viņš nezināja, ko ar mani darīt.

//Ieva Melgalve, 2016, Mājas bez durvīm