Un tikai tagad es sapratu, ka man šajā pasaulē nekad nebija bijis vietas - es nebiju ne vienkārša, ne praktiska, ne noderīga. Es biju tikai sarežģīta un sveša, es biju kā putns, kas uz laiku ielaidies viņa istabās, putns, kas ir pārsteigums un prieks - vismaz sākumā -, bet tad sāk sisties pret rūtīm un apgāzt traukus, un vairs nav dabūjams prom, lai arī ir skaidrs, ka visiem būtu vieglāk, ja tas vienkārši aizlidotu. Apjucis un kliedzošs tas sitas pret sienām un iespiežas stūrī pie pašiem griestiem, un tu vēlies atvērt visas durvis un logus un aiziet - cerot, ka tad, kad tu atgriezīsies, putna tur vairs nebūs, un tu varēsi atsākt savu dzīvi, pat neuzzinot tā vārdu.
Viņš bija atgriezies, un es vēl joprojām biju te, neiederīga un spilgta, un viņš nezināja, ko ar mani darīt.

//Ieva Melgalve, 2016, Mājas bez durvīm