pamodos no sapņa.

( a tale as old as time )

šīs kategorijas sapņus, kur sīki, bet neglābjami atpazīstami reālu atmiņu sajūtu elementi savijas ar pilnīgi izdomātu kontekstu, es galvenokārt nepierakstu, jo tas būtu jādara pārāk bieži, un cik tad nu var atkārtot kaut kādā mērā fundamentāli vienu un to pašu dažādās iterācijās. bet šorīt sāku rakstīt gandrīz automātiski un, kad biju tikusi jau gandrīz līdz beigām, nodomāju, ka varbūt tā arī vajadzēja. bbc rakstā par miegu bija teikts, ka cilvēki, kas redzot sliktus sapņus pēc traumatiskām pieredzēm, atkopjoties labāk, nekā tie, kas neredzot, jo sapņos smadzenēm ir iespēja procesēt notikumus, lai izveidotos emocionālā distance. šķiet, ka mana distance kaut kā īpaši efektīvi neizveidojas jau gadiem ilgi.

nevaru pārstāt pārdomāt rakstu par anxiety.

it kā jau nekā jauna, bet nu bāc, cik foršu cilvēku es pazīstu, kam šitā NAV? un tad jautājums, kas tas ir, personiskā atlase ("ja gribi ar mani draudzēties, lūdzu, vismaz kādu mildly self-destructive tendenci galdā, vislabāk, ja kādā dzīves posmā diagnosticēta kāda mental illness" - labi, es te smejos, bet principā jau kādos mazpadsmit gados man par šo bija nojauta, tikai tad mierināju sevi ar domu, ka "normālie cilvēki jau nav interesanti") vai tiešām kaut kas tajā mūsdienu pasaulē, kas visus tādus padara, un nav nekādu normālo, visi mēs esam bezjēgā dziļi trauksmaini iekšā, vismaz līdz brīdim, kad sākam to šķetināt terapijā, ha, kad kļūstam limitēti trauksmaini. bet varbūt šādas domas ir centieni minimizēt realitāti, kurā es un biedri vienkārši esam visai sapisti - lai nebūtu jādomā par to, ka nav godīgi, ka jāiegulda tik daudz darba, lai funkcionētu veselīgi, saprātīgi un laimīgi, kamēr tie mistiskie "normālie" iztiek bez lielas daļas šo izaicinājumu.

bet tad atkal, tā gan tāda pilnīga self-indulgence, patiesībā jau es ticu, ka katram savas cīņas. tiem, kam nav vienu problēmu, ir citas, kur man jāmācās novilkt robežas un aizstāvēt savas intereses, citam jāmācās būt iecietīgākam un padomāt par savu rīcību ietekmi uz citiem, un tā visur. nez, vai tad, ja kaut kādā veidā saskaitītu kopā visu pasaules cilvēku stiprās puses un problēmjautājumus, sanāktu apaļa nulle?

ciba gan arī ir specifiska izlase, bet vienalga:

Poll #20819 anxiety
Open to: All, results viewable to: All

vai, izlasot rakstu, Tu varētu teikt kaut ko tādu kā "tas totāli ir par mani"?

(principā mani interesē tas, vai jums vispār ir aktuālas problēmas ar lielu anxiety)

es nesaprotu, kāpēc uz kolēģa jautājumu e-pastā par manu veselības stāvokli un izteikto ceŗību, ka jūtos labāk, atbildēju, ka, jā, patiešām, veselība pamazām uzlabojas - lai gan patiesībā šodien jūtos tikpat sūdīgi un vēl sliktāk, nekā vakar. skaidrs, ierastā vēlme piepildīt cilvēku ekspektācijas, padarīt vēlamo par esošo. es jūtos kā gulēt un raudāt, nevis strādāt. bet tagad, protams, supersteidzams tas un supersteidzams šis. man šķiet, ka acis izkritīs no dobuļiem. bet nu neko, izdarīšu, un tad iešu gulēt un justies "labāk".