pamodos no sapņa.
biju aizbraukusi ar M.uz kaut kādu Latvijas pilsētu (likās, ka Liepāja, bet nebija, jo vienā brīdī sapnī sazvanījāmies ar kaut kādiem cilvēkiem, kas bija pārsteigti, ka neesam Liepājā), bijām satikušies ar manu IM kolēģi Lauru T., kas meklēja īrējamu astoņu istabu dzīvokli un plānoja otro bērnu, sēdējām parkā uz soliņa, krita dzeltenas lapas, mums bija visādas mantas, īsti nesaprotu, vai vienkārši vispār nebija, kur palikt, vai arī bijām jau izvākušies vai vēl neievākušies. M.bija kaut kur jāaiziet, un es palieku pieskatīt mantas, ar vienošanos, ka tad, kad viņš būs atpakaļ, es varēšu iet dušā. kamēr es tur sēdēju, pienāca kaut kādi francūži un lūdza, lai es paglabājot viņu milzīgo iepakojumu ar želejkonfektēm, kamēr viņi paši aiziet kaut kur. viņi īsti labi nerunāja svešvalodās, un par laikiem nācās vienoties, bakstot pulkstenī, skaidroju, ka es varētu te vēlāk nebūt, bet sarunāšu ar to, kas te paliks, lai atdod viņiem konfektes, vai arī, ja nepaliksim neviens uz vietas, pielīmēšu ar līmlenti augstu kokā. nedaudz vēlāk ieradās mans brālis, un, tā kā es gribēju pēc iespējas drīzāk tikt tajā dušā, atstāju viņu pie mantām. viņš piesprauda telefonu ar vadu kokam un sāka tajā bakstīties, es paņēmu dvieli un kaut kādas vajadzīgās lietas, noinstruēju kr, ka vajag tomēr laiku pa laikam paskatīties, vai kāds nezog mantas, un gāju uz dušu.
tas bija kaut kādās galīgi tukšās telpās, es it kā reizē zināju, kur jāiet, bet nezināju, cik tālu tas būs, gāju pa līkumotiem, pustumšiem gaiteņiem, sajūta gandrīz kā uz ielas, un pēkšņi sev aiz muguras dzirdēju vīrieša balsi, kas izsmējīgi sauca, izkliedza dažādas frāzes. no sākuma izlikos, ka nedzirdu, un vienkārši gāju mazliet ātrāk, cerot, ka varbūt pazaudēšu viņu gaitenīšos vai arī parādīsies kāds cits cilvēks, likās, ka viņš kļūst uzstājīgāks - nokliedzos, ka nevēlos ar viņu nekā komunicēt, un uz brīdi iestājās klusums, bet, kad es gandrīz skriešus ieskrēju dušas telpā, viņš bija tur klāt tieši aiz manis. un tur neviena cita nebija.
man bija iedota tās telpas atslēga, ja nu gadījumā būtu slēgts. viņam bija tā pretīgā sejas izteiksme, kas mēdz būt iedomīgiem vīriešiem, kuri domā, ka can get away with anything un tā nelabumu izraisošā balss, kāda, ja vīrietim ir, es nekad nevēlos ar viņu atrasties vienā telpā, ja no tā iespējams izvairīties, un man izraisa tūlītēju nepatiku jebkurš vīrietis kuram ir balss, kas to attāli atgādina. viņš gāja telpai apkārt ar lielu loku, lavīdamies kā plēsējs, es nometu savas mantas, ar viltīgu manevru izskrēju no telpas un aizslēdzu durvis. man likās - tagad es varu iet meklēt apsargu vai vienkārši izsaukt policiju, bet pēkšņi man ienāca prātā, vai mani nesodīs par viņa iespundēšanu, nekas tāds jau pagaidām nav noticis, kā lai es pierādu, ka man bija iemesls viņu tur ieslēgt. ieraudzīju uz sienas kaut kādu plakātu ar noteikumiem par cilvēku aizturēšanu pret viņu gribu, un, kamēr es tā prātoju, viņš vienkārši pārlauza durvis uz pusēm.
un te nu mēs bijām. tas vīrietis sagrāba mani aiz kakla un ar vienu roku pacēla tik augstu pret sienu, ka es ar kājām nevarēju aizsniegt zemi, un spēju tikai neveikli spirināties un mēģināt kliegt, te pēkšņi ap stūri no gaiteņa ienāca meitene, un, šo visu ieraudzījusi, metās skriešus atpakaļ pa gaiteni. es ļoti cerēju, ka viņš tai nesekos, jo viņa var dabūt rokā kādu palīdzību, bet arī cerēju, ka sekos, jo tad vajadzēs mani atlaist un varbūt varēšu aizbēgt. vīrietis mani grasījās atlaist, lai skrietu pakaļ meitenei, bet no gaiteņa otrā pusē iznāca kaut kāds ēkas darbinieks, sirms onkulis ar dažādiem darbarīkiem, tostarp urbi. viņš izskatījās pārsteigts un apjucis, vīrietis mani atlaida, es nokritu zemē mazā čupiņā, nevarēju īpaši pakustēties un no dīvaina, slīpa leņķa noskatījos, kā viņš atņem onkulītim urbi un ieurbj viņam ar to pakausī, es kliedzu un elsodama pamodos.
šīs kategorijas sapņus, kur sīki, bet neglābjami atpazīstami reālu atmiņu sajūtu elementi savijas ar pilnīgi izdomātu kontekstu, es galvenokārt nepierakstu, jo tas būtu jādara pārāk bieži, un cik tad nu var atkārtot kaut kādā mērā fundamentāli vienu un to pašu dažādās iterācijās. bet šorīt sāku rakstīt gandrīz automātiski un, kad biju tikusi jau gandrīz līdz beigām, nodomāju, ka varbūt tā arī vajadzēja. bbc rakstā par miegu bija teikts, ka cilvēki, kas redzot sliktus sapņus pēc traumatiskām pieredzēm, atkopjoties labāk, nekā tie, kas neredzot, jo sapņos smadzenēm ir iespēja procesēt notikumus, lai izveidotos emocionālā distance. šķiet, ka mana distance kaut kā īpaši efektīvi neizveidojas jau gadiem ilgi.
biju aizbraukusi ar M.uz kaut kādu Latvijas pilsētu (likās, ka Liepāja, bet nebija, jo vienā brīdī sapnī sazvanījāmies ar kaut kādiem cilvēkiem, kas bija pārsteigti, ka neesam Liepājā), bijām satikušies ar manu IM kolēģi Lauru T., kas meklēja īrējamu astoņu istabu dzīvokli un plānoja otro bērnu, sēdējām parkā uz soliņa, krita dzeltenas lapas, mums bija visādas mantas, īsti nesaprotu, vai vienkārši vispār nebija, kur palikt, vai arī bijām jau izvākušies vai vēl neievākušies. M.bija kaut kur jāaiziet, un es palieku pieskatīt mantas, ar vienošanos, ka tad, kad viņš būs atpakaļ, es varēšu iet dušā. kamēr es tur sēdēju, pienāca kaut kādi francūži un lūdza, lai es paglabājot viņu milzīgo iepakojumu ar želejkonfektēm, kamēr viņi paši aiziet kaut kur. viņi īsti labi nerunāja svešvalodās, un par laikiem nācās vienoties, bakstot pulkstenī, skaidroju, ka es varētu te vēlāk nebūt, bet sarunāšu ar to, kas te paliks, lai atdod viņiem konfektes, vai arī, ja nepaliksim neviens uz vietas, pielīmēšu ar līmlenti augstu kokā. nedaudz vēlāk ieradās mans brālis, un, tā kā es gribēju pēc iespējas drīzāk tikt tajā dušā, atstāju viņu pie mantām. viņš piesprauda telefonu ar vadu kokam un sāka tajā bakstīties, es paņēmu dvieli un kaut kādas vajadzīgās lietas, noinstruēju kr, ka vajag tomēr laiku pa laikam paskatīties, vai kāds nezog mantas, un gāju uz dušu.
tas bija kaut kādās galīgi tukšās telpās, es it kā reizē zināju, kur jāiet, bet nezināju, cik tālu tas būs, gāju pa līkumotiem, pustumšiem gaiteņiem, sajūta gandrīz kā uz ielas, un pēkšņi sev aiz muguras dzirdēju vīrieša balsi, kas izsmējīgi sauca, izkliedza dažādas frāzes. no sākuma izlikos, ka nedzirdu, un vienkārši gāju mazliet ātrāk, cerot, ka varbūt pazaudēšu viņu gaitenīšos vai arī parādīsies kāds cits cilvēks, likās, ka viņš kļūst uzstājīgāks - nokliedzos, ka nevēlos ar viņu nekā komunicēt, un uz brīdi iestājās klusums, bet, kad es gandrīz skriešus ieskrēju dušas telpā, viņš bija tur klāt tieši aiz manis. un tur neviena cita nebija.
man bija iedota tās telpas atslēga, ja nu gadījumā būtu slēgts. viņam bija tā pretīgā sejas izteiksme, kas mēdz būt iedomīgiem vīriešiem, kuri domā, ka can get away with anything un tā nelabumu izraisošā balss, kāda, ja vīrietim ir, es nekad nevēlos ar viņu atrasties vienā telpā, ja no tā iespējams izvairīties, un man izraisa tūlītēju nepatiku jebkurš vīrietis kuram ir balss, kas to attāli atgādina. viņš gāja telpai apkārt ar lielu loku, lavīdamies kā plēsējs, es nometu savas mantas, ar viltīgu manevru izskrēju no telpas un aizslēdzu durvis. man likās - tagad es varu iet meklēt apsargu vai vienkārši izsaukt policiju, bet pēkšņi man ienāca prātā, vai mani nesodīs par viņa iespundēšanu, nekas tāds jau pagaidām nav noticis, kā lai es pierādu, ka man bija iemesls viņu tur ieslēgt. ieraudzīju uz sienas kaut kādu plakātu ar noteikumiem par cilvēku aizturēšanu pret viņu gribu, un, kamēr es tā prātoju, viņš vienkārši pārlauza durvis uz pusēm.
un te nu mēs bijām. tas vīrietis sagrāba mani aiz kakla un ar vienu roku pacēla tik augstu pret sienu, ka es ar kājām nevarēju aizsniegt zemi, un spēju tikai neveikli spirināties un mēģināt kliegt, te pēkšņi ap stūri no gaiteņa ienāca meitene, un, šo visu ieraudzījusi, metās skriešus atpakaļ pa gaiteni. es ļoti cerēju, ka viņš tai nesekos, jo viņa var dabūt rokā kādu palīdzību, bet arī cerēju, ka sekos, jo tad vajadzēs mani atlaist un varbūt varēšu aizbēgt. vīrietis mani grasījās atlaist, lai skrietu pakaļ meitenei, bet no gaiteņa otrā pusē iznāca kaut kāds ēkas darbinieks, sirms onkulis ar dažādiem darbarīkiem, tostarp urbi. viņš izskatījās pārsteigts un apjucis, vīrietis mani atlaida, es nokritu zemē mazā čupiņā, nevarēju īpaši pakustēties un no dīvaina, slīpa leņķa noskatījos, kā viņš atņem onkulītim urbi un ieurbj viņam ar to pakausī, es kliedzu un elsodama pamodos.
šīs kategorijas sapņus, kur sīki, bet neglābjami atpazīstami reālu atmiņu sajūtu elementi savijas ar pilnīgi izdomātu kontekstu, es galvenokārt nepierakstu, jo tas būtu jādara pārāk bieži, un cik tad nu var atkārtot kaut kādā mērā fundamentāli vienu un to pašu dažādās iterācijās. bet šorīt sāku rakstīt gandrīz automātiski un, kad biju tikusi jau gandrīz līdz beigām, nodomāju, ka varbūt tā arī vajadzēja. bbc rakstā par miegu bija teikts, ka cilvēki, kas redzot sliktus sapņus pēc traumatiskām pieredzēm, atkopjoties labāk, nekā tie, kas neredzot, jo sapņos smadzenēm ir iespēja procesēt notikumus, lai izveidotos emocionālā distance. šķiet, ka mana distance kaut kā īpaši efektīvi neizveidojas jau gadiem ilgi.
nošķaudīties