par divarpus nedēļu teorētiski nepilnas slodzes darba pašreizējā darbavietā saņēmu vairāk, nekā skolā par veselu mēnesi pilnas (un diezgan mokošas) slodzes. šādi man, protams, patīk labāk.

aizvakar arī aizvadīju savu pirmo darbdienu abās darba vietās, tas ir, no rīta biju skolā un pēcpusdienā šeit. ir ļoti jauki būt skolā tikai tāpēc, ka gribu tur būt, un man pagaidām ļoti patīk mani 27 jaunie skolēni. daudz asprāšu, pāris censoņu, kopējā atmosfēra diezgan ļoti priecīga. man šķiet, mēs labi sapratīsimies.

ja vēl es nebūtu mājās aizmirsusi humusu, ko gribēju ēst ar maizīti, vispār būtu gandrīz perfekti.

lasu/tulkoju metodisko materiālu skolām ēdiena projektā, un man reāli gribas lielu daļu no tās informācijas rakstīt uz sienām vai citādi izplatīt visur, visur, visur. zināju, ka ir visādas problēmas, vai ne. bet par daudz ko es nezināju, ka ir tik slikti.

"Although 7,000 species of plants have been cultivated in human history, presently, 75 percent of the world’s food is generated from only 12 plants and five animal species"

"Already one-third of the world’s arable land is used to feed livestock. By 2050, half of the arable land may be needed to feed livestock"

"We use about 1.4 billion hectares of farmland to produce food that will never be eaten. This is more than the total surface of China"


galu galā, štrunts par krānu aizgriešanu un nebraukšanu ar auto, izskatās, ka daudz jēgpilnāk ir domāt, ko ēdam:

"When fruits and vegetables are transported by air, they consume between 10 to 20 times more fuel than the same fruit or vegetable produced locally during the season; 1 kg of strawberry in the winter can require up to 5 litres of fuel to reach you"

"There is an estimated 2,400 litres of virtual water in a hamburger"

"About 250 billion m3 of water were used to produce 1.3 billion tons of food that was ultimately wasted. This is as much as the annual flow of the Volga, the largest river in Europe"

bet vispār, šodien, braucot uz darbu, notika kaut kas riktīgi uncanny.

ripoju pa trotuāru, un man pretī kustējās (varētu jau teikt, ka nāca, bet, goda vārds, that would be overselling it) kāda veca kundze. viņa pārvietojās, šķiet, tīri aiz kādas maģiskas inerces, tā liegi šūpojoties un pavirzoties uz priekšu vien par apmēram kāju pirkstu tiesu ar katru kustību; mazliet atgādināja tos zvēriņus, kurus mēdz likt uz mašīnu priekšējā borta, kas inerces rezultātā šūpo galvu. aiz sevis kundze vilka melnu somu uz ritentiņiem, un viņai bija savdabīgs, atmiņā paliekošs izskats - nedaudz iekritušas, lielas, ieplestas acis, konstanti pavērta mute, plāni, sirmi mati, kas aizmugurē ir nedaudz garāki un mazliet plīvo vējā.

kad biju nobraukusi apmēram pusceļu līdz darbam, mani pārņēma ārkārtīgi neomulīga sajūta. jo es varēju teju vai zvērēt, ka man pretī kustējās šī pati sieviete, tikai citā adītā jakā, un ritentiņu somas vietā turēdama rokā palielu gaiši zilu plastmasas maisu. tās pašas ieplestās, iekritušās acis, tā pati pavērtā mute, tā pati līganā šūpošanās, un viņa vēl uz mani tā ļoti cieši skatās. goda vārds, uz brīdi sāku domāt, vai tik neesmu iekritusi kāda ceļojumā laikā vai arī viņa ir kāda mītiska būtne, kas mani izseko.

laikam esmu pārlasījusies geimenu.

un vēl, kā jau šovakar saldumi teicu skype sarunā, šī atziņa ir jāpiefiksē.

tātad.

nesen sapratu, ka man nav tādas sajūtas, ka man varētu pietrūkt laika kļūt par to cilvēku, kas gribu būt. jo, lai cik neticami tas arī nebūtu, es jau esmu tas cilvēks, kas gribu būt. un tas nenozīmē, ka es jūtos perfekta vai ka man patīk viss, kā jūtos un domāju vai ko daru, vai ka es plānoju nekad nemainīties, bet es esmu tieši tas cilvēks, kas gribu būt, tieši uz tā ceļa, kuru gribu iet.