pienāk vakars, nakts, beidzas vairāk vai mazāk frantic rosīšanās, un es esmu atpakaļ tieši turpat.

varbūt vienkārši beidzot jāsamierinās, ka tas ir tas, kas dzīve patiesībā ir, ja piebremzē, un jātiecas atpakaļ uz tik aizpildītu laiku, ka tur neatliek vietas pavērties nekādām spraugām nepārtraukti rosīgi produktīvajā, patīkami sociālajā personāžā.

"they tried to bury us. they didn't realise we were seeds."

visi baisākie izmisuma viļņi, izrādās, norimst, kad paskaties uz īsto seju un paklausies īsto balsi

aquatic

esmu diezgan sajūsmā